Zilo teorija
Zilo teorija, dažkārt arī kvīru teorija,[1] (angļu: queer theory) ir sociālo un kultūras studiju, kā arī literatūras teorijas novirziens, kas pēta seksualitātes izpausmes sabiedrībā un kultūrā, kā arī to attiecības ar varu. Galvenā uzmanība tiek pievērsta geju un lesbiešu, kā arī biseksuāļu un transpersonu seksualitātei, tomēr zilo teorija noraida striktu dalījumu heteroseksuāļos un homoseksuāļos, jo uzskata seksualitāti par plūstošu parādību, kas grūti iekļaujama noteiktā klasifikācijā.
Vēsture labot šo sadaļu
Zilo teorija ASV un Rietumeiropā izplatījās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad feminisma, poststrukturālisma, geju un lesbiešu studiju ietekmētie pētījumi ieguva šādu nosaukumu. Šajā laikā iznāk nozīmīgākās šim jautājumam veltītās monogrāfijas — Džūditas Batleres "Dzimtes nemiers" (Gender Trouble, 1990, latviski 2012) un Īvas Kosovskas Sedžvikas "Skapja epistemioloģija" (Epistemiology of the Closet, 1990).
Šīs grāmatas ietekmēja gan geju un lesbiešu atbrīvošanās kustība ASV un Rietumeiropā kopš 60. gadu beigām (Gay Liberation), gan lesbiskais feminisms — sieviešu kustība, kas atdalījās no feminisma un pievērsa uzmanību sieviešu seksualitātei. Nozīmīgi bija franču filozofa Mišela Fuko grāmatā "Seksualitātes vēsture" (1—3, 1976—84) paustie uzskati par seksualitāti kā vēsturiski nosacītu dzīves jomu, poststruktuālisma un psihoanalīzes pārstāvju darbi, kā arī Adrianas Ričas un citu lesbisko feministu esejas.
Lielbritānijā zilo teorijas pārstāvji pievērsušies arī kultūras materiālismam, viņu vidū ir Alens Sinfīlds un Džonatans Dolimors.
Ietekme Latvijā labot šo sadaļu
Vairāki dzimtei, seksualitātei, tai skaitā arī homoseksualitātei veltīti tulkoti raksti publicēti krājumā "Mūsdienu feministiskās teorijas" (2001).
Jēdziens "zilo teorija" pirmo reizi minēts H. Matuļa tulkotajā Džonatana Kalera grāmatā "Literatūras teorija" (2007), vēlāk to pārņēmuši arī citi autori. Tas radies no vārda "zilais" (krievu: голубой)), nievājoša homoseksuālu vīriešu apzīmējuma.
Teoloģisko rakstu krājuma "Ceļš" 59. numurā publicēti vairāki seksualitātei veltīti materiāli, tostarp arī par zilo teoriju.[2]
2012. gadā Latvijā izdots zilo teorijas fundamentālais darbs, Dž. Batleres grāmata "Dzimtes nemiers".
Kopš 2015. gada reizi trīs gados Rīgā notiek zilo teorijai un LGBT studijām veltīta starptautiska konference "Queer Narratives in European Cultures".
Tomēr jēdziens "zilo teorija" nav uzskatāms par īpaši veiksmīgu latviskojumu, jo implicēti orientējas tikai uz vīriešu kārtas pārstāvjiem, tātad turpina vēsturisko sieviešu izslēgšanu un marginalizāciju.
Literatūra labot šo sadaļu
- Briedis, Jānis. "Zilo" teorija (Queer Theory): īss vēsturisks pārskats. Valdis Tēraudkalns (sast.)Ceļš, Nr. 59. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 31.-50. lpp.
- Vērdiņš, Kārlis. Zilo teorija. Ieva E. Kalniņa un Kārlis Vērdiņš (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013, 377.-412. lpp.