Dekonstrukcija
Dekonstrukcija ir analīzes metode un teorija par attiecībām starp tekstu un nozīmi, kas cēlusies no Žaka Deridā idejām.[1] Tās pamatā ir pieņēmums, ka rakstītā teksta nozīme ir apjaušama tikai daudzu citu elementu, īpaši autora domu un uzskatu, kā arī kultūras, kurā teksts ir cēlies, analīzes rezultātā. Analīzē tiek piemērots duālisms. Tā kā pilnīgu teksta izcelsmi nevar aptvert, var pieņemt, ka tā pilnīgas nozīmes meklējumi ir bezgalīgi.
Dekonstrukcija ieviesās kontinentālās filozofijas akadēmiskajā vidē. 1980. gados ietekmēja tieslietas, antropoloģiju, lingvistiku, psihoanalīzi, feminismu un LGBT kustību.
Dekonstrukcija ietekmēja dekonstruktīvismu arhitektūrā. Tā mūsdienās ir svarīga un daudz lietota mākslas, mūzikas un literatūras kritikā.[2][3][4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Agnese Gaile: Pazušana – Žaks Deridā, Rīgas Laiks, 02.11.2004. Delfi.lv. Atjaunināts: 2017. gada 26. martā.
- ↑ Piem., "Doris Salcedo", Phaidon (2004), "Hans Haacke", Phaidon (2000)
- ↑ Deconstruction in Music - The Jacques Derrida, Gerd Zacher, Encounter, Rotterdam, The Netherlands, 2002
- ↑ Piem., The Return of the Real, Hal Foster, October - MIT Press (1996); Kant after Duchamp, Thierry de Duve, October - MIT Press (1996); Neo-Avantgarde and Cultural Industry - Essays on European and American Art from 1955 to 1975, Benjamin H.D. Buchloh, October - MIT Press (2000); Perpetual Inventory, Rosalind E. Krauss, October - MIT Press, 2010
 | Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |