Atvērt galveno izvēlni
Lielvārdes bruņinieku pilsdrupas un Lielvārdes muižas kungu māja 1792. gadā (Broces kolekcija).

Lielvārdes muižas pils bija Lielvārdes (vācu: Lennewarden) muižas kungu māja, kas celta 19. gadsimtā klasicisma stilā Lielvārdes pagastā. Rašanās un pastāvēšana saistīta ar Lielvārdes viduslaiku pils vēsturi. Lielvārdes muižas pils tika sagrauta Pirmā pasaules kara laikā, kad tika iznīcinātas arī citas muižas kompleksa celtnes, tai skaitā arī staļļi un strādnieku māja. 19. gadsimta muižas apbūve iekļāva viduslaiku pilsdrupas, muižas kungu māju, klētis un citas saimniecības ēkas, kā arī netālo luterāņu baznīcu (celtu 1747.gadā). Patlaban Lielvārdes muižas pils vietā atrodas koka skulptūru dārzs, kurā apskatāmi 16 tēli no A.Pumpura eposa "Lāčplēsis".

VēstureLabot

 
Lielvārdes muižas pils un viduslaiku pils drupas Daugavas krastā (no Pauluči albuma).
 
Lielvārdes muižas pils pirms Pirmā pasaules kara.

Livonijas kara laikā Lielvārdes pili ieņēma krievu armija un cīņās to pamatīgi izpostīja. Pēc 1561. gadā Viļņā noslēgtā līguma Vidzeme (arī Lielvārde) nokļuva Lietuvas-Polijas valdījumā un tika iekļauta Pārdaugavas hercogistē. Pēc vienošanās šeit varēja palikt vecā kārtība, arī darījumus varēja slēgt vācu valodā. Jaunā vara tomēr centās šo novadu pārpoļot, ieliekot muižās poļu un lietuviešu pārvaldniekus. Kokneses pils revīzijas aktos rakstīts, ka Lielvārdes pilī no 1590. līdz 1599. gadam glabājušās lielgabala lodes, bet poļu vēstures pētījumos pa 1599. gadu minēts, ka Livonijas ordeņa mestri pili daļēji izpostījuši, bet daļu izpostīja un sabojāja Maskavija. Pilī bijuši tikai tukši mūri, kuros neviens nedzīvoja.

Kad Lielvārdes pilsnovadā radusies muiža, nav ziņu. Ir vēstures liecības, ka 17.gs. sākumā muižas centrs atradies priekšpilsētas teritorijā, kur uzceltas koka ēkas un zedeņu žogs. Poļu—zviedru kara laikā (1600—1629) zemniekus iesaistīja abās armijās. Zviedru laiks Vidzemē skaitāms no 1600.-1710.gadam. 1656. gadā krievu karaspēks ielauzās Vidzemē un ieņēma arī Koknesi un Lielvārdi. Lielvārde bija pakļauta pilnīgai krievu patvaļai un izlaupīšanai. 1661. gadā Olivā tika noslēgts miera līgums un krievi aizgāja no šejienes. Muižu redukcijas laikā, ja muižas pārvaldītajs nevarēja likumīgi pierādīt īpašuma tiesības, tad lēnis jeb muižas zeme pārgāja valsts īpašumā un zviedru karalis to varēja nodot citam. Arī Lielvārdes muiža kļuva par Zviedrijas valsts īpašumu. 1631. gada 21. jūnijā zviedru karalis Gustavs Ādolfs Štetinā parakstīja lēņu grāmatu, ar kuru Lielvārdes pilsnovadu ar visām muižām piešķīra Zviedrijas sudrabkaltuvju inspektoram Heinriham Mārtinam Vulfam. Viņa vectēvs bija Livonijas ordeņa, pēc tam Rīgas arhibīskapa naudas kaltuves monētu meistars. Šo darbu pārmantoja arī H. M. Vulfs, viņa dēls un divi mazbērni. 1646. gadā H. M. Vulfu uzņēma muižnieku kārtā ar uzvārdu Volfenšilds. Pēc Heinriha Martina Volfenšilda nāves Lielvārdes muižu mantoja viņa dēls Benedikts. Ar Benedikta fon Volfenšilda nāvi tiešā Volfenšildu līnija beidzās, un muižu mantoja Benedikta krustēvs Henrihs Erihs fon Volfenšilds, kas muižu novēlēja savam mazdēlam rotminstram Heinriham Gosvinam fon Anrepam, tad to mantoja meita Anna un viņas vīrs Otto Kristofs fon Budbergs. Budbergu dzimtai bija daudzas muižas, tālab viņi Lielvārdi iznomāja. 1827.gadā to rentēja Holsts, tad vēl citi.

Ar 1840. gadu Lielvārdes muižu ieķīlāja muižniecības apriņķa maršalam Bernhardam fon Vulfam, kas to 1846. gadā par 170 474 rubļiem pārņēma savā īpašumā. Vulfu dzimtai muiža piederēja līdz 1920. gadam.[1]

Leģenda par Lielvārdes muižas piliLabot

Tas it kā noticis senos laikos, kad Andreja Meijas (dzimis 20. gs. sākumā) vecvectēvs strādājis Lielvārdes muižā par kučieri.

Lielvārdes un Rembates baronu dzīvesceļi krustojušies kā darbā, tā uzdzīvē, galvenokārt kāršu spēlēs, kur apgrozījušās lielas naudas summas. Reizēm spēlēts uz zemnieku apdzīvotajām mājām. Tā Rembates barons zaudējis vienu zemnieku saimniecību pie Ogres upes. Klāt rudens, un zemniekam ar zirgu jābrauc uz Lielvārdes muižu maksāt nodevas, bet naudas nav. Ja nesamaksāsi, Jurģos izliks no mājām. Kur paliksi ar sievu un bērniem? Zemniekam nākušas prātā visādas grēcīgas domas.

Ap to laiku Lielvārdes baronam nomirusi vienīgā meita. Komtesei tikai 22 gadi, un viņa saposta Aizsaules ceļā ar lielu mīlestību — neticis žēlots ne zelts, ne briljanti. Paglabāta Lielvārdes kapos. Nabadzīgais zemnieks nolēmis atrast komteses kapu. Viņš sarunājis vistuvāko draugu, lai tas nāk palīgā. Kaps atrakts, zārka vāks nocelts, zeltlietas paņemtas. Bet komtesei uz pirksta gredzens ar lielu briljantu. Gredzenu nevarējis novilkt. Augšā stāvošais draugs saucis, lai raujot ar visu pirkstu. Zemnieks centies tā darīt, bet komtese pēkšņi iekliegusies. Draugs no bailēm aizbēdzis, atstādams kapa bedrē zemnieku ar komtesi, kas nebija mirusi, bet tikai aizmigusi letarģiskajā miegā. Vienam otru mierinot un atbalstot, zemnieks un komtese ar grūtībām izkļuvuši no kapa. Pēc tam devušies katrs uz savu pusi.

Komtese sapratusi, ka uz pili iet viņa nevar, jo pārbaidīs vecākus. Ies uz laidaru, kur rīta reizē slauc govis. Lopu meitas skatījušās uz komtesi kā uz rēgu, bet kad viņa sākusi runāt, sapratušas, ka barona meita ir dzīva. Slaucējas nomierinājušās un nolēmušas, ka viņas ies uz pili pastāstīt baronam, kādi brīnumi naktī notikuši.

Ap brokastu laiku jau pilī sēru drānas noņemtas. Visi priecīgi bez gala. Barons licis kučierim Meijam jūgt zirgus — braukšot uz Rembati pie zemnieka.

Zemnieks ar bailēm gaidījis, ko nesīs turpmākā dzīve, Barons laimīgs, ka atguvis savu mīļoto meitu, bijis pret zemnieku laipns un vēlīgs. Viņš atdeva zemniekam gredzenu, ko tas mēģināja novilkt komteses līķim, un arī māju zemniekam atdevis par velti[2]

AtsaucesLabot

  1. Rūta Koluža. Lielvārde laiku lokos. Lielvārde: Lielvārds, 1999. 76.-79.lpp.
  2. Lidija Barisone. 1986. A. Pumpura muzeja materiāli

Ārējās saitesLabot

Skatīt arīLabot