Lielstraupes pils

Lielstraupes pils (vācu: Schloß Groß-Roop) ir viena no viduslaiku pilīm Latvijā, kas ar pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Tā atrodas Cēsu novada Straupes pagasta Straupē. Tā ir vienīgā pils Latvijā, kas vienā korpusā apvienota ar baznīcu.

Lielstraupes pils 2017. gadā

Pils kopš 13. gadsimta otrās puses piederēja Rozenu dzimtai, kas ar īsiem pārtraukumiem šeit saimniekoja līdz pat 1939. gadam.

Vēsture

Lielstraupes pils 1779. gadā (Broces kolekcija)

Lielstraupes pils tika veidota kā Rīgas arhibīskapa vasaļa pils. Par pils būvniecības laiku tiek uzskatīts 1263. gads, taču ticamāk, ka tā celta 13. gadsimta beigās. Dokumentos pils pirmo reizi pieminēta 1310. gadā, kad to bija aplencis lietuviešu karaspēks. Pils veidolā saplūdušas viduslaiku un baroka arhitektūras formas. Pēc Lielā Ziemeļu kara starp 1723. un 1743. gadu, kad Lielstraupes muiža piederēja Vidzemes ģenerālgubernatoram grāfam Pēterim Lasī, pils ieguva mansarda jumtus, torņa barokālo noslēgumu un liekta silueta zelmiņus.

Lielstraupes pili nodedzināja 1905. gada revolūcijas laikā. Muižas īpašnieks, Krievijas Impērijas Valsts domes deputāts Hanss fon Rozens pili atjaunoja, pils atjaunošanas darbus veica arhitekta Vilhelma Bokslafa vadībā no 1906. līdz 1909. gadam. Paveiktie darbi pilī kļuva par pirmajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā.

Latvijas PSR laikā no 1949. līdz 1959. gadam bijušajā muižas pilī atradās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde, mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet muižas stallī atradās darbnīcas. Pēc 1963. gada pils ēkās atradās Lielstraupes psihoneiroloģiskā slimnīca, kas vēlākos gados pārtapa par Straupes narkoloģisko slimnīcu, kura atradās pils telpās līdz 2018. gada 1. janvārim. Pils interjerā saglabājās ozolkoka kāpnes, durvju vērtnes un parkets, kā arī glazētu podiņu krāsnis, kas tikušas būvētas 20. gadsimta sākumā. Savukārt pils eksterjerā saglabājās tornī esošais pulkstenis, kas izgatavots no koka detaļām.

2018. gada janvārī pils pārgāja Pārgaujas novada domes īpašumā un tika atvērta apskatei. 2023. gada 16. martā Saeima pieņēma īpašu likumu, saskaņā ar kuru Lielstraupes pili un nekustamos īpašumus "Berlīne" un "Saulrīti" bez atlīdzības nodeva Cēsu novada pašvaldības īpašumā, lai nodrošinātu tās kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu un aizsardzību, kā arī izmantošanu sabiedrības vajadzībām. Interesi iegūt īpašumā Lielstraupes pili izrādīja arī Rozenu dzimtas pēctecis Jakobs fon Rozens.

Baznīca

Pils komplekss ir unikāls, jo vienā no pils korpusiem atrodas pils kapela, tagad tā ir Straupes baznīca, kas ir darbojoša un piederīga Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai.

Pils parks

Pili ieskauj parks un dīķis. Parkā aug vietējo un eksotisko koku sugas, kuru vidū ir minamas tādas sugas kā sniegāju jasmīns un balzāma baltegle. Parka tālākajā stūrī atrodas savdabīgs atsevišķs koka zvanu tornis, kas ticis būvēts 1848. gadā. Vietā, kur tagad plešas parks, 14. gadsimtā atradās Straupes pilsēta, kas 1374. gadā ieguva Rīgas tiesības, kā arī bija Hanzas savienības locekle. Taču tā 17. gadsimta karu laikā tika nopostīta un vēlāk netika atjaunota.

Parkā ir konstatēta arī viduslaiku kapsēta; tā bijusi senākā Straupes pilsētas kapsēta, kurā tika apbedīti arī 16. gadsimta mēra epidēmijas upuri, kura laikā nomira 81.5 % iedzīvotāju, bet dzīvi palika tikai 794 pilsētnieki. Kapsētā mirušos apbedīja līdz 1775. gadam, izņemot baronus un mācītājus, kurus apbedīja baznīcā. Tagad baronu kapakmeņi ir apskatāmi baznīcas dārzā.

Attēlu galerija

• 
  Lielstraupes pils
• 
  Lielstraupes pils
• 
  Plāksne
• 
  Ēkas fragments
• 
  Pils kapela-baznīca
• 
  Ēku kompleksa fragments
• 
  Ēku kompleksa fragments
• 
  Durvju portāls
• 
  Laterna
• 
  Putnu māja

Ārējās saites

• Lielstraupes pils
• www.ambermarks.com
• www.latvia.travel/lv^{[novecojusi saite]}
• www.pargauja.cesis.lv Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
• www.straupesslimnica.lv
• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)