Lielknābja zoss
Lielknābja zoss (Anser cygnoides) ir liela auguma, reti sastopama pelēko zosu ģints (Anser) ūdensputns, kura savvaļas izplatības areāls aptver Mongoliju, Ķīnas ziemeļus un Krievijas dienvidaustrumus. Lielknābja zoss ir gājputns un ziemo Ķīnas centrālajā un austrumu daļā.[1] Ziemas periodā tā mēdz ieklejot un ziemot arī Japānā un Korejā, retos gadījumos Kazahstānā, Uzbekistānā, Sibīrijas piekrastēs, Laosā, Taivānā un Taizemē.[1][2][3]
| Lielknābja zoss Anser cygnoides (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Zosu apakšdzimta (Anserinae) |
| Cilts | Zosu cilts (Anserini) |
| Ģints | Pelēkās zosis (Anser) |
| Suga | Lielknābja zoss (Anser cygnoides) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Lielknābja zoss Vikikrātuvē | |
Lai arī savvaļā lielknābja zoss ir reti sastopams ūdensputns, tomēr tā kā Āzijā šī suga ir domesticēta, tā ir plaši izplatīts mājputns — Ķīnas zoss. Daudzviet pasaulē ir izveidojušās savvaļā izbēgušo vai speciāli izlaisto kādreizējo mājputnu populācijas.[1] Eiropā pirmā lielknābja zosu grupa tika introducēta 18. gadsimtā. Šo zosu pēcteces mūsdienās dzīvo Centrāleiropā.[4]
Izskats
labot šo sadaļu
Lielknābja zoss ir liela auguma zoss. Savvaļas īpatņa ķermeņa garums ir 81—94 cm, tādējādi tā ir garākā no visām pelēkajām zosīm.[1] Spārnu izplētums 160—185 cm, svars 2,8—3,5 kg. Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir lielāki nekā mātītes, attiecīgi to kakls un knābis ir garāki.[5] Tēviņa knābis ir 87—98 mm, mātītes 75—85 mm.[1]
Lielknābja zoss ķermeņa augšējās daļas apspalvojums ir pelēkbrūns, pavēdere gaišāki pelēka ar tumšām joslām uz sāniem. Kakla aizmugurējā daļa un galvas virsma ir tumši brūna, priekšējā kakla daļa balta, krūtis dzeltenbrūnas. Muguras lielāko spalvu ārējā maliņa ir balta. Spārnu apakšas ir tumšas, bet zemaste balta, lidspalvas melnas. Knābja pamatni ieskauj šaura, balta josliņa. Savvaļas īpatņiem knābis ir pilnībā melns, taisns, bez paugura, kājas oranžas.
Mājas lielknābja zosīm uz knābja pamatnes, līdzīgi kā gulbjiem, ir liels, augstu izcelts paugurs. Krāsa knābim var būt arī oranža vai oranža jaukta ar melnu.[1] Jauno putnu apspalvojums ir pelēkāks, kā arī pie knābja pamatnes iztrūkst baltā josliņa.[1]
Uzvedība
labot šo sadaļuLielknābja zosis mājo dažādās biomās, sākot ar stepēm un beidzot ar taigu, kalnu ielejas ieskaitot, līdz 821 metram virs jūras līmeņa.[4] Tās apmetas dažādu saldūdens ūdenstilpju (upju, ezeru, pārpurvotu pļavu) krastos, lai gan peld reti, un ziemas periodā samērā bieži zosis var novērot ganāmies samērā tālu no ūdens.[1]
Ziemošanas teritorijas lielknābja zosis sasniedz augusta beigās vai septembra sākumā. Pēc tam tās maina apspalvojumu[2][3], lai gan reizēm apspalvojums tiek mainīts, vēl atrodoties ligzdošanas teritorijās.[6] Ārpus vairošanās sezonas lielknābja zosis veido nelielus barus, kuros valda stingra hierarhija ar dominanto tēviņu priekšgalā.[4]
Barība
labot šo sadaļuDienas laikā lielknābja zosis parasti atpūšas, bet vakarā, iestājoties naktij, tās dodas baroties. Barošanās notiek arī agri no rītiem.[4] Kā visas zosis tās ir zālēdājas un ganās zāļainos laukos, ziemas periodā arī labības tīrumos un meža ogulājos. Iecienītākie augi ir grīšļi (Carex).[6]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Ligzdošanas vietās lielknābja zosis atgriežas aprīlī. Tās ligzdo pa atsevišķiem pāriem vai veido retinātas, nelielas kolonijas. Lielknābja zosis veido monogāmus pārus ligzdošanas sezonas garumā. Šobrīd nav zināms, vai pāri tiek veidoti uz mūžu.[4] Ligzda parasti atrodas ūdens tilpnes tuvumā, ieslēpta meldru vai niedru audzē.[6] Tā ir sekla iedobe zemē, kas izklāta ar zāli. Lai ligzdā nesūktos ūdens, tā parasti atrodas uz neliela paaugstinājuma.
Dējumā ir 5—6 baltas olas, retākos gadījumos līdz 8 olām. Inkubācijas periods ilgst 28 dienas.[6] Perē tikai mātīte, bet tēviņš apsargā ligzdošanas teritoriju.[4] Pēc mazuļu izšķilšanās vairākas ģimenes apvienojas un kopīgi tos uzmana.[6] Lai arī drīz pēc izšķilšanās mazuļi paši spēj staigāt un baroties, vecāki tos apsargā un apmāca, kur meklēt barību, kā izvairīties no briesmām. Galvenā mazuļu apmācītāja ir māte, bet tēviņš rūpīgi apsargā visu savu ģimeni. Jaunie putni sāk lidot 8 nedēļu vecumā, bet patstāvīgi tie kļūst 12 nedēļu vecumā, lai gan turpina uzturēties vienotā ģimenes barā ar saviem vecākiem.[4] Dzimumbriedumu lielknābja zosis sasniedz 2—3 gadu vecumā.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Beauty of Birds: Swan Geese
- ↑ 2,0 2,1 Carboneras, Carles (1992). del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi, eds. Handbook of Birds of the World. Volume 1: Ostrich to Ducks. Barcelona: Lynx Edicions. p. 581. ISBN 84-87334-10-5.
- ↑ 3,0 3,1 Madge, Steve; Burn, Hilary (1987). Wildfowl: an identification guide to the ducks, geese and swans of the world. Helm Identification Guides. London: Christopher Helm. ISBN 0-7470-2201-1.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 ADW: Anser cygnoides
- ↑ Ogilvie, M. A.; Young, S. (2004). Wildfowl of the World. New Holland Publishers. ISBN 978-1-84330-328-2.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ARKive: Swan goose (Anser cygnoides)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. augustā. Skatīts: 2016. gada 25. jūnijā. Arhivēts 2016. gada 8. augustā, Wayback Machine vietnē.