Lielais turku karš

Lielais turku karš
	Daļa no Osmaņu impērijas kari Eiropā
	; Otrais Vīnes aplenkums (1683).
Datums	1667-1699
Vieta	Balkāni, Dalmācija, Krima
Iznākums	Osmaņu spēku sakāve, Karlovicas līgums
Karotāji
Osmaņu impērija: Osmaņu impērija; Krimas haniste	Svētā savienība: Austrija; Polija-Lietuva; Krievijas cariste; Venēcija
Komandieri un līderi
Mustafa Melnais no Merzifonas pašā; Ibrahims Sātans pašā; Abdi Žēlsirdīgais Albānis pašā; Sulejmans Dzeltenais pašā; Sulejmans II; Kēprīlī Mustafa pašā; Mezomorto Husejins pašā; Murtaza pašā; Mustafa II; Murats Girajs; Selims Girajs I; Kaplans Girajs I	Leopolds I; Lotringas hercogs Šarls V; Ludži Ferdinando Marsinji; Bādenbādenes markgrāfs Ludvigs Vilhelms; Savojas princis Eižens; Jans III Sobeskis; Pēteris I; Vasilijs Goļicins ; Boriss Šeremetjevs

Lielais turku karš, arī Turku-Svētās savienības kari (turku: Osmanlı-Kutsal İttifak Savaşları) ir militāru konfliktu sērija 17. gs. otrajā pusē starp Osmaņu impēriju un Eiropas katoļu valstu Svēto savienību. Līdz ar Lielā turku kara beigām tika pārtraukta Osmaņu impērijas izplešanās Eiropā.

1667—1683Labot

Skatīt arī: Poļu-kazaku-tatāru karš (1666-1671), Poļu-turku karš (1672-1676), Krievu-turku karš (1676-1681)

Pēc Bohdana Hmeļnicka nemieriem Krievijas cariste no Polijas-Lietuvas kopvalsts ieguva Ukrainas austrumus, bet Žečpospoļitas dienvidaustrumos palika daži kazaki, kuru vadītājs Petro Dorošenko vēlējās pievienoties Osmaņu impērijai. Tika sarīkota sacelšanās pret poļu armijas komandieri Janu Sobeski. Osmaņu sultāns Mehmeds IV, zinot par poļu-lietuviešu savienības vājumu iekšējiem nemieriem dēļ, uzbruka lielai pierobežas pilsētai Kamjanecai-Podiļskai (tag. Ukrainā).

Skaitliski lielākā osmaņu armija sakāva poļu armiju poļu-turku karā (1672-1676). Pēc trīs mēnešiem poļu spēki atkāpās un četru gadu gaitā visi mēģinājumi sakaut osmaņu spēkus cieta neveiksmi. Osmaņu turku iekarojumi vēlāk turpinājās kā kari ar krieviem, bet poļi osmaņiem atdeva Kamjanecu-Podiļsku un sultānam maksāja kontribūcijas.

Kad ziņa par sakāvi un līguma nosacījumiem sasniedza Varšavu, sejms nolēma nemaksāt kontribūcijas. Sejms izveidoja lielu armiju ar komandieri Janu Sobeski priekšgalā un šai armijai izdevās uzvarēt 1673. gada kaujā pie Hotinas (tag. Ukrainā), bet tomēr neizdevās atgūt Kamjanecu-Podiļsku. Pēc poļu-lietuviešu karaļa Mihala Višņovecka nāves (1673) par jauno karali tika ievēlēts Jans Sobeskis.

Svētā savienība (1683—1698)Labot

Skatīt arī: Krievu-turku karš (1686-1700), Morejas karš.

Pēc dažu gadu pārtraukuma Osmaņu impērija uzbruka Hābsburgu impērijai un turkiem gandrīz izdevās ieņemt Vīni. Jana III Sobeska vadībā apvienotie kristiešu spēki uzvarēja turkus kaujā par Vīni, ar ko tika izbeigta Osmaņu impērijas iespiešanās Eiropas dienvidaustrumos.

1684. gadā pēc pāvesta Inocenta XI ierosinājuma tika izveidota jauna Svētā savienība, kurā ietilpa Svētā Romas impērija, Venēcijas Republika un Polija. Savienībai 1686. gadā pievienojās arī Krievijas cariste un 1687. gadā izdevās galīgi sakaut Osmaņu sultāna karaspēku.

Krievu pievienošanās Svētajai savienībai bija pirmā reize, kad krievi iesaistās savienībā ar Eiropas valstīm. Līdz ar to sākās krievu-turku kari, kas turpinājās līdz pat 20. gadsimtam. Veiksmīgu karadarbību rezultātā Krievijas cariste ieguva nozīmīgu osmaņu cietoksni Azovā.

Pēc Zentas kaujas savienība 1699. gadā uzvarēja osmaņus un piespieda Osmaņu impēriju parakstīt Karlovicas līgumu. Osmaņi cedēja Austrijai Ungārijas lielāko daļu un Transilvāniju, Polijai — Podoliju, Venēcijai — Dalmāciju un Moreju (Peleponēsas pussala, bet to ar Pasarovicas līgumu 1718. gadā atkal atguva).

Skatīt arīLabot

Ārējās saitesLabot

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielais turku karš.