Lielais turku karš

Lielais turku karš, arī Turku-Svētās savienības kari (turku: Osmanlı-Kutsal İttifak Savaşları) bija militāru konfliktu sērija 17. gs. otrajā pusē starp Osmaņu impēriju un Eiropas katoļu valstu Svēto savienību. Līdz ar Lielā turku kara beigām tika pārtraukta Osmaņu impērijas izplešanās Eiropā.

Lielais turku karš
Daļa no Osmaņu impērijas kari Eiropā
Vienna Battle 1683.jpg
Otrais Vīnes aplenkums (1683).
Datums1667-1699
Vieta
Iznākums Osmaņu spēku sakāve, Karlovicas līgums
Karotāji

Osmaņu impērija: Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija

 Flag of the Crimean Tatar people.svg Krimas haniste

Svētā savienība:  Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Austrija
 Chorągiew królewska króla Zygmunta III Wazy.svg Polija-Lietuva
 Flag of Russia 1668.png Krievijas cariste

 Flag of Most Serene Republic of Venice.svg Venēcija
Komandieri un līderi

 Ottoman flag.svg Mustafa Melnais no Merzifonas pašā
 Ottoman flag.svg Ibrahims Sātans pašā
 Ottoman flag.svg Abdi Žēlsirdīgais Albānis pašā
 Ottoman flag.svg Sulejmans Dzeltenais pašā
 Ottoman flag.svg Sulejmans II
 Ottoman flag.svg Kēprīlī Mustafa pašā
 Ottoman flag.svg Mezomorto Husejins pašā
 Ottoman flag.svg Murtaza pašā
 Ottoman flag.svg Mustafa II
 Flag of the Crimean Tatar people.svg Murats Girajs
 Flag of the Crimean Tatar people.svg Selims Girajs I

 Flag of the Crimean Tatar people.svg Kaplans Girajs I

 Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Leopolds I
 Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Lotringas hercogs Šarls V
 Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Ludži Ferdinando Marsinji
 Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Bādenbādenes markgrāfs Ludvigs Vilhelms
 Banner of the Holy Roman Emperor without haloes (1400-1806).svg Savojas princis Eižens
 Chorągiew królewska króla Zygmunta III Wazy.svg Jans III Sobeskis
 Flag of Russia 1668.png Pēteris I
 Flag of Russia 1668.png Vasilijs Goļicins

 Flag of Russia 1668.png Boriss Šeremetjevs

1667—1683Labot

Skatīt arī: Poļu-kazaku-tatāru karš (1666-1671), Poļu-turku karš (1672-1676), Krievu-turku karš (1676-1681)

Pēc Bohdana Hmeļnicka nemieriem Krievijas cariste no Polijas-Lietuvas kopvalsts ieguva Ukrainas austrumus, bet Žečpospoļitas dienvidaustrumos palika daži kazaki, kuru vadītājs Petro Dorošenko vēlējās pievienoties Osmaņu impērijai. Tika sarīkota sacelšanās pret poļu armijas komandieri Janu Sobeski. Osmaņu sultāns Mehmeds IV, zinot par Polijas-Lietuvas ūnijas vājumu iekšējo nemieru dēļ, uzbruka pierobežas cietoksnim Kamjanecai Podolijā.

Skaitliski lielākā osmaņu armija sakāva poļu armiju poļu-turku karā (1672-1676). Pēc trīs mēnešiem poļu spēki atkāpās un četru gadu gaitā visi mēģinājumi sakaut osmaņu spēkus cieta neveiksmi. Osmaņu turku iekarojumi vēlāk turpinājās kā kari ar krieviem, bet poļi osmaņiem atdeva Kamjanecu-Podiļsku un sultānam maksāja kontribūcijas.

Kad ziņa par sakāvi un līguma nosacījumiem sasniedza Varšavu, sejms nolēma nemaksāt kontribūcijas. Sejms izveidoja lielu armiju ar komandieri Janu Sobeski priekšgalā un šai armijai izdevās uzvarēt 1673. gada kaujā pie Hotinas (tag. Ukrainā), bet tomēr neizdevās atgūt Kamjanecu-Podiļsku. Pēc karaļa Mihala Višņovecka nāves (1673) par jauno karali ievēlēja Janu Sobeski.

Svētā savienība (1683—1698)Labot

Skatīt arī: Krievu-turku karš (1686-1700), Morejas karš

Pēc dažu gadu pārtraukuma Osmaņu impērija uzbruka Hābsburgu impērijas galvaspilsētai Vīnei. Jana III Sobeska vadībā apvienotie kristiešu spēki uzvarēja turkus kaujā par Vīni, ar ko tika izbeigta Osmaņu impērijas iespiešanās Eiropas dienvidaustrumos.

1684. gadā pēc pāvesta Inocenta XI ierosinājuma tika izveidota jauna Svētā savienība, kurā ietilpa Svētā Romas impērija, Venēcijas Republika un Polija-Lietuva. Pēc Krievijas caristes pievienošanās savienībai sākās krievu—turku karš (1686—1700). 1696. gadā Pēteris I ieņēma osmaņu cietoksni Azaku.

Pēc Zentas kaujas savienība 1699. gadā uzvarēja osmaņus un piespieda Osmaņu impēriju parakstīt Karlovicas līgumu. Osmaņi cedēja Austrijai Ungārijas lielāko daļu un Transilvāniju, PolijaiPodoliju, VenēcijaiDalmāciju un Moreju (Peleponēsas pussala, bet to ar Pasarovicas līgumu 1718. gadā atkal atguva).

Skatīt arīLabot

Ārējās saitesLabot