Levrete
Levrete pazīstama arī ar nosaukumu itāļu greihaunds (itāļu: Piccolo Levriero Italiano), ir Itālijas izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 3. sekcijas ar numuru 200, bez darba spēju pārbaudes[1]. Tas ir vismazākais no kurtiem.
| Levrete | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Itālija |
| Īpašības | |
| Svars | 3,6—4,5 kg |
| Augstums skaustā | 32—38 cm |
| Apmatojuma veids | īss, smalks |
| Krāsa | vienkrāsains melns, zils un smilšu krāsas, balti plankumi ir pieļaujami uz pēdām un pakakles |
| Metiena lielums | 2—5 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 12—15 gadi |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Vēsture
labot šo sadaļuLevrete ir sena suņu šķirne. Šķiet, ka tā pastāv vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Liecības par miniatūriem kurtiem un līdzīgu suņu skeleti tika atrasti teritorijās, kur atrodas mūsdienu Turcija un Grieķija. Lai gan šķirnes izveidošanas sākotnējais mērķis ir pazudis vēsturē, levretes, iespējams, tika lietotas mazu dzīvnieku medīšanai un arī jau toreiz spēlēja cilvēku kompanjonu lomu.
Viduslaikos levrete atceļoja uz Dienvideiropu, kur bija ļoti populāra aristokrātu vidū, īpaši Itālijā. Šajā periodā arī izveidojās šķirnes nosaukums Piccolo Levriero Italiano. Daudzi Itālijas kurti tika iemūžināti, kopā ar saviem saimniekiem, slavenu mākslinieku, piemēram, Pizanello un Džoto di Bondone gleznotajos portretos. Levrešu īpašnieku starpā gadsimtu gaitā bija Dānijas princese Anna, Čārlzs I Stjuarts, Frīdrihs II Lielais un karaliene Viktorija, kuras valdīšanas laikā šķirnes popularitāte sasniedza maksimumu.
Amerikas Kinoloģiskais klubs reģistrēja savu pirmo Itālijas greihaundu 1886. gadā. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kad suņu audzēšana kļuva par nepieejamu greznību vairākumam cilvēku Eiropā, sugas pastāvēšana tur tika apdraudēta. Pēc kara beigām britu audzētāji izmantoja amerikāņu levretes vaislas darbā, lai atjaunotu šķirnes ģenētisko daudzveidību.[2]
Izskats
labot šo sadaļuLevrete ir mazs elegants suns. Apmatojums ir īss, zīdains, vienkrāsains melns, zils un smilšu krāsas. Balti plankumi ir pieļaujami uz pēdām un pakakles. Standarts neatzīst šokolādes krāsas suņus. Amerikāņu standarts pieļauj plašus baltus plankumus un pat raibus suņus.
Augstums skaustā sunim ir 32—38 cm abiem dzimumiem, bet svars nedrīkst pārsniegt 5 kg. Ķermeņa garums ir nedaudz īsāks par ķermeņa augstumu skaustā. Ķermenis slaids ar dziļu krūšu kurvi un ierautu vēderu. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, kopā ar muguru veido izliektu formu. Aste gara, novietota zemu, mazliet izliekta galā, bet nav sagriezta gredzenā. Pakaļkājas — slaidas, muskuļotas, ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi.
Kakls ir garš, sauss. Galva šaura, neliela. Pāreja no pieres uz purna daļu ir gluda, neizteikta. Purns garš un smails. Degungala krāsa vēlama melna vai vismaz tumša. Ausis ir krokotas, novietotas augstu uz galvas. Uzbudinājuma brīdī tās nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem.
Acis brūnas vai tumši brūnas, izteiksmīgas, nav vēlamas izvelbtas. Pārāk izteikts trešais plakstiņš arī nav vēlams. Par brāķi tiek atzītas zilas vai dzeltenas acis.
Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi.
Raksturs un audzināšana
labot šo sadaļu
Tas ir jūtīgs, maigs, bet arī diezgan neatlaidīgs dzīvnieks, kurš prot izmantot situāciju lai panāktu savu. Ļoti pieķeras saimniekam un ir samērā greizsirdīgs. Grib visur būt klāt. Centīsies visiem spēkiem panākt gulēt saimnieka gultā, sēdēt klēpī pie galda un arī ēst turpat no šķīvja. Ja tiek atstumts, žēli skatās acīs vai paiet malā un ar visu savu pozu pauž pārmetumu. Audzināšanai jābūt konsekventai, neskatoties uz suņa mazo augumu, bet bez kliegšanas un iebiedēšanas. Šis suns var kļūt izvēlīgs barības ziņā un pat atteikties ēst no sava trauka, tāpēc ir būtiski nepieradināt viņu pie našķiem un ēdiena atliekām no galda un nebarot no rokas.
Levrete nemīl aukstumu un mitrumu. No paša sākuma suns jebkursa gadalaikā jāved nokārtoties, ja nepieciešams, silti saģērbjot. Ja apmācība nokārtoties sākas uz istabas kaktā noklātas avīzes, tad tas visdrīzāk turpināsies mūžīgi. Dažiem indivīdiem arī piemīt tendence paust savu neapmierinātību ar saimnieka lēmumiem, urinējot uz grīdas vai pat uz mīkstajām mēbelēm, kas ir pilnīgi nepieļaujams.
Levretes ir ļoti sabiedriskas un grūti samierinās ar vientulību. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Ja saimnieks nestrādā, viņam tāpat ir jāsāk radināt suns palikt vienam pašam, cik ātri vien var, lai tad, kad tas būs patiešām nepieciešams, suns nekristu panikā. Sākumā jāiziet uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šis laiks jāpagarina. Aizejot no mājām un atnākot nav jāizrāda pārliekas emocijas, jo tas veicina suņa trauksmi.
Levretes audzināšanā ir svarīga agrīna socializācija, lai suns nebaidītos no svešiniekiem un no pilsētas trokšņiem. Suns arī jāsocializē ar saviem radiniekiem, organizējot kopīgas pastaigas. Satiekot lielus nepazīstamus suņus, nav vēlams ņemt levreti uz rokām, spiest viņu pie sevis, spiegt. Tas veicina baiļu un pat agresīvu reakciju, kas savukārt var izprovocēt otra suņa uzbrukumu. Ja no kontakta piesardzības apsvērumu dēļ grib izvairīties, labāk ir jau iepriekš nogriezties kādā šķērsielā.
Ar bērniem šis suns ir piemīlīgs, bet viegli izbīstas no trakulīgām rotaļām. Viņš arī var krist par upuri bez pieskatīšanas atstātiem nerātņiem sava mazā auguma un maigā rakstura dēļ. Mājās levrete spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja viņu pie tiem pieradina agrā kucēna vecumā. Ārā jāatceras, ka tas ir medību suns, kas dzīsies pakaļ jebkuram pamanītam medījumam. Tāpēc pastaigām jāizvēlas vieta tālu no lielceļiem. Tomēr jācenšas nodrošināt levretei izklaides svaigā gaisā bez saites, jo tas ir sportisks suns. Ar viņu var arī piedalīties kursinga sacensībās un "mehāniskā zaķa" ķeršanā, kā arī adžiliti nodarbībās[3][4].
Veselība un kopšana
labot šo sadaļuSatikt 15—16 gadīgas levretes nav retums, kopumā tie ir veselīgi suņi. Īpaša uzmanība būtu jāvelta zobu stāvoklim, jo levretēm ir izteikta tendence uz zobakmeņa veidošanos, kas ar laiku noved pie atkārtotām infekcijām mutes dobumā. Ikdienas zobu tīrīšana levretei nav lukss, un pat tas ne vienmēr ir pietiekoši. Zobakmeni var arī regulāri noņemt pie veterinārārsta, bet šī procedūra ir saistīta ar narkozi, kas pati pa sevi jau ir riskanta. Ideālā gadījumā būtu jānopērk vienkāršs kiretāžas instruments, ko izmanto zobārsti, un regulāri jānoņem cietais zobu aplikums manuāli. Tas prasa zināmu roku veiklību un iemācīt sunim pakļauties procedūrai, mierīgi guļot uz sāniem.
Šķirnes īpašnieku un audzētāju vidū joprojām nav vienota viedokļa par suņa saģērbšanu aukstajā laikā. Šajā jautājumā būtu jāseko sava suņa labsajūtas kritērijam un veselajam saprātam. Jauns suns, skrienot pa sasnigušu lauku, var justies tīri labi arī nesaģērbts. 12—15 gadus vecs suns, kas tik tikko pārvietojas -20°C temperatūrā, noteikti salst.
Levretes kauli augšanas periodā ir diezgan trausli. Šim sunim patīk lēkt un kāpelēt. Jācenšas neļaut viņam izmantot šim nolūkam mēbeles un palodzes, kuru slidenās virsmas veicina smagus kritienus. Lūzuma gadījumā būtu jāgriežas pie pieredzējuša ķirurga ortopēda, lai uzliktu ārējās fiksācijas aparātu[5]. Kāju ģipsēšana levretei ir ārkārtīgi riskanta un var beigties ar ekstremitātes nekrozi. Pieauguša dzīvnieka kauli kļūst izturīgāki, bet traumas gadījumā ārstēšanas tehnika nemainās. Iegādājoties kucēnu, būtu jāpaprasa audzētājam klīnikas adrese, kur var gūt kvalitatīvu palīdzību.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Les groupes et les catégories.». Société Centrale Canine. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. septembrī. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.
- ↑ «Italian Greyhound.». Dogtime, dog breed center. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 18. augustā.
- ↑ «Italian Greyhound - Temperament & Personality». PetWave. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. augustā. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.
- ↑ «Italian Greyhound Temperament. What's Good About 'Em, What's Bad About 'Em». yourpurebredpuppy.com. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.
- ↑ «Kaulu lūzumu ārstēšana. Veterinārārste - konsultante Liene Dindone.». Dzīvnieku veselības centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.