Latvijas neatkarības atjaunošana

Latvijas neatkarības atjaunošana bija vairāku politisku notikumu secība, kas sākās ar Atmodas laika sabiedrisko kustību dibināšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu un beidzās ar neatkarības atjaunošanas starptautisku atzīšanu pēc Augusta puča sagrāves.

Latvijas Augstākās Padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un 10. Saeimas deputāti (2011. gada 4. maija foto).

Atmodas kustība

1989. gada 31. maijā Latvijas Tautas frontes valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma "Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti", kurā Latvijas PSR likumdošanu pasludināja par pārāku pār PSRS likumdošanu. 23. augustā notika tautas akcija Baltijas ceļš pret Ribentropa–Molotova paktu un tā sekām. 26. augustā PSKP CK politbirojs ar paziņojumu vērsās pret Baltijas republiku neatkarības centieniem. 7. — 8. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress, kas deklarēja kursu uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās lielāko atbalstu guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie kandidāti.

Neatkarības atjaunošanas deklarācija

1990. gada 3. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome sanāca uz pirmo sēdi. 4. maijā tā pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ar kuru tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un formāli atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. PSRS vadība un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs neatzina 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un sāka Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas valstu, ekonomisko blokādi.

Sarunas ar Krievijas PFSR

Boriss Jeļcins (1993).

Lai atvieglotu valsts ekonomisko situāciju, Latvijas valdība meklēja kontaktus un mēģināja tuvināties Krievijas PFSR. Arī Krievijai atrašanās PSRS sastāvā arvien vairāk traucēja, jo, tāpat kā Latvijā un citās PSRS republikās, astoņdesmito gadu vidū visā Padomju Savienībā saasinājās ekonomiskā krīze, bet PSRS vadība nespēja to atrisināt.

Krievijas vadītāji saprata, ka atbrīvoties no PSRS nav iespējams savādāk, kā netieši, bet drīz vien arī tieši atzīstot tādas pat tiesības arī citām PSRS republikām ar kurām turpmākās attiecības veidojamas uz pavisam citiem principiem. Tādēļ 1990. gada jūlijā Jūrmalā notika trīs Baltijas valstu un Krievijas PFSR vadības pārstāvju tikšanās, kurā piedalījās arī Boriss Jeļcins. Tikšanās dalībnieki vienojās nekavējoties uzsākt darbu pie savstarpējo attiecību regulējošu politiski tiesisku dokumentu, kā arī līgumu par ekonomisko, zinātniski tehnisko, tirdzniecības, sociālo, starpnacionālo, kultūras un citām attiecībām izstrādes. Tāpat bija paredzēts izstrādāt un noslēgt līgumus par pilsonības jautājumiem.

Pēc pusgada — 1991. gada janvārī Tallinā notika nākamā tikšanās starp Baltijas valstu un Krievijas pārstāvjiem B. Jeļcina vadībā. Galvenais šīs tikšanās rezultāts bija līgumu par starpvalstu attiecībām parakstīšana starp Krievijas PFSR, Igaunijas Republiku un Latvijas Republiku (ar Lietuvas Republiku tas notika vēlāk), par ko vienošanās bija panākta vēl iepriekšējā B. Jeļcina viesošanās laikā Jūrmalā.

Baltijas valstīm šo līgumu parakstīšana bija ne mazāk nozīmīga, kā neatkarības deklarāciju pieņemšana. Principā PSRS vadībai šos līgumus, tāpat kā minētās deklarācijas, atkal būtu bijis jāizsludina par pretlikumīgiem un spēkā neesošiem jau no to parakstīšanas brīža, jo to formulējumi saturēja normas, no kurām izrietēja, ka līgumslēdzēju puses ir neatkarīgas, suverēnas valstis. Ne uz kādiem PSRS normatīviem aktiem, uz kuriem šādiem līgumiem vajadzētu būt balstītiem, nekādas norādes nebija. Tātad arī no tā izrietēja, ka līgumi noslēgti ārpus PSRS tiesisko attiecību sistēmas. Turklāt tas vienādā mērā attiecās kā uz Baltijas valstīm, tā arī uz Krievijas PFSR. Vēl jo vairāk, līgumos bija norādes uz Igaunijas un Latvijas neatkarības deklarācijām, kā šo valstu starptautisko tiesību subjekta tiesisko pamatu. Līdz ar to Krievijas PFSR netieši, de facto, bija atzinusi Baltijas valstu aneksijas un okupācijas faktu, ko nekad tā arī neatzina PSRS vadība. Starp līguma nosacījumiem bija paredzēta arī brīvā Krievijas vai Latvijas pilsonības izvēle abu valstu iedzīvotājiem.

Starpvalstu attiecību regulējošo līgumu parakstīšana atsevišķu Krievijas politiķu retorikā nereti tiek traktēta kā īpaši labvēlīga Krievijas pretimnākšana Baltijas valstīm. Tomēr tanī brīdī šādi līgumi bija izdevīgi un nepieciešami pašai Krievijas PFSR, jo tai vajadzēja veidot pašai savas, no PSRS neatkarīgas attiecības ar citām republikām. Tāpēc līdzīgus līgumus Krievija noslēdza arī ar Ukrainu (1991. gada janvārī) un Kazahstānu (1991. gada novembrī), bet vēlāk arī ar citām bijušās PSRS republikām.

Latvijas puse šo līgumu ratificēja 1991. gada 14. janvārī.

Referendumi

Barikāžu laikā 1991. gada janvārī PSRS Augstākā Padome aicināja Padomju Savienības vadību garantēt militārā spēka nelietošanu radušos problemu risināšanai un sākt sarunas ar Baltijas valstu likumīgajām valdībām, lai izietu no krīzes. PSRS valdība 1991. gada janvārī pieņēma lēmumu rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, savukārt Latvijas valdība izlēma rīkot tautas nobalsošanu par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku, kurā piedalījās 87,6% balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Absolūtais vairākums (73,7%) atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Augusta pučs

Pēc Augusta puča Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto.

Starptautiskā atzīšana

1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 1991. gada 6. septembrī arī PSRS Valsts dome atzina Latvijas Republikas neatkarību.

Ārējās saites

• Par līguma «Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem» ratificēšanu kopā ar līguma tekstu no likumi.lv

Skatīt arī

• PSRS Valsts domes lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu