Par Latvijas Republikas valstisko statusu
Latvijas Republikas Augstākās Padomes likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" ir dokuments, ar kuru 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja, ka tiek pilnā mērā atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.
Vēsture labot šo sadaļu
Pēc LPSR Augstākās Padomes 1990. gada vēlēšanām Latvijas parlaments ar 138 balsīm „par”, 0 „pret” (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 „atturas” Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.[1] Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti, tomēr tika pasludināts pārejas posms līdz Saeimas sasaukšanai. Deklarācijas 9. punkts paredzēja Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā ar PSRS valdību. 1991. gada 3. marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultāti liecināja, ka vairākums (73,7%) Latvijas iedzīvotāju atbalstīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Pēc 1991. gada 19. augusta puča beidza pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas. Kad svarīgākos pārvaldes objektus Latvijā sāka ieņemt Padomju armija, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kopš likuma pieņemšanas brīža Latvijas Republikas teritorijā bija spēkā vienīgi tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.
Likuma teksts labot šo sadaļu
Apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 3. marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā,
Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:
1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.
2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.
3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.
4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs
Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. Daudišs
Rīgā 1991. gada 21. augustā
Literatūra labot šo sadaļu
- Daina Bleiere „Latvija. Notikumu hronika 1985. - 1996. gadā”. — N.I.M.S., Rīga 1996. ISBN 9984914127
- Valdis Blūzma, Ojārs Celle, Tālavs Jundzis, D. A. Lēbers, Egils Levits, Ļubova Zīle „Latvijas valsts atjaunošana (1986.g. - 1993.g.)”. — Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Rīga, 1998. ISBN 998464300X
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Latvijas Republikas Augstākās Padomes pirmās sesijas 4. sēde 1990. gada 4. maijā