Latvijas PSR Augstākā Padome

	Latvijas Republikas Latvijas PSR Augstākā Padome
	Darbības laiks: 1940. gads — 1990. gads
Priekšsēdētājs:	Aleksandrs Mazjēcis (1947—48); Pēteris Zvaigzne (1948—53); Edgars Apinis (1955—57); Jānis Vanags (1957—63); Pēteris Valeskalns (1963—71); Aleksandrs Mālmeistars (1971—75); Valentīna Klibiķe (1975—85); Aleksandrs Drīzulis (1985—89); Anatolijs Gorbunovs (1989—90);
Priekšsēdētāja biedri:	—
←Tautas Saeima (1940)	LR Augstākā Padome (1990)→

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome, saīsināti LPSR AP, bija augstākais varas orgāns Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (Latvijas PSR), laika posmā no 1940. gada līdz 1990. gadam. Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada maijā to pārdēvēja par Latvijas Republikas Augstāko padomi.

Saskaņā ar 1940. gada 25. augustā pieņemto Latvijas PSR Konstitūciju, tās augstākais valsts varas orgāns bija Latvijas PSR Augstākā Padome, bet faktiski Latvijas PSR vadībā atradās Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs, kura priekšgalā bija LKP pirmais sekretārs. Augstākās Padomes sesijas varēja notikt tikai tad, ja bija pieņemts LKP CK biroja lēmums par sesijas sasaukšanas datumu, darba kārtību utt.^[1]

Pēc konstitūcijas politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes, kuras 1978. gadā Konstitūcijā tika pārdēvētas par Tautas deputātu padomēm. Augstākā likumdevēja institūcija bija Augstākā padome (AP) — vienpalātas likumdevēja institūcija, kas darbojās sesiju režīmā (gadā notika 2 kārtējās sesijas). Pēdējās AP sastāvā bija 201 deputāts, pirms tam, saskaņā ar 1978. gada Latvijas PSR konstitūciju - 325, bet vēl iepriekš - 310 deputāti. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja AP prezidijs (APP) - prezidija priekšsēdētāja, prezidija sekretāra un deviņu prezidija locekļu sastāvā. Līdz 1978. gadam AP darbības periods bija 4 gadi. Pēc veiktajiem grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā turpmāk AP pilnvaru periods bija 5 gadi.

Atmodas kustības laikā 1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas PSR suverenitāti”, bet 1990. gada 15. februārī „Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”. 1990. gada 4. maijā vispārējās vēlēšanās ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pārdēvēja Latvijas PSR par Latvijas Republiku.^[2] Latvijas PSR Augstākā Padome tika pārdēvēta par Latvijas Republikas Augstāko Padomi, kas 1991. gada 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu".

Vadītāji

Latvijas PSR Pagaidu Augstākās padomes prezidijs (1940)

Latvijas PSR AP priekšsēdētāji

Aleksandrs Mazjēcis (1947—1948)
Pēteris Zvaigzne (1948—1953)
Edgars Apinis (1955—1957)
Jānis Vanags (1957—1963)
Pēteris Valeskalns (1963—1971)
Aleksandrs Mālmeistars (1971—1975)
Valentīna Klibiķe (1975—1985)
Aleksandrs Drīzulis (1985—1989)
Anatolijs Gorbunovs (1989—1990)

Latvijas PSR AP Prezidija priekšsēdētāji

Augusts Kirhenšteins (1940—1952)
Kārlis Ozoliņš (1952—1959)
Jānis Kalnbērziņš (1959—1970)
Vitālijs Rubenis (1970—1974)
Pēteris Strautmanis (1974—1985)
Jānis Vagris (1985—1988)
Anatolijs Gorbunovs (1988—1990)

Latvijas Republikas AP priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs (1990—1993)

Atsauces

↑ Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN
↑ deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”

[1] Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN

[2] rācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”

[1]

[2]