Atvērt galveno izvēlni

Korupcija Padomju Savienībā

Korupcijas uzplaukumsLabot

Stagnācijas gados pieauga melnais tirgus, pelēkā ekonomika un visu līmeņu korupcija. Iedzīvotāji bija gatavi dot kukuļus, lai iegūtu kāroto dzīvokli, automašīnu, vietu augstskolā vai darbavietu. Uzplauka "sociālistiskā īpašuma piesavināšanās", darbiniekiem plašos apmēros zogot no savām darbavietām. Amatpersonu korupciju veicināja Brežņeva ieviestā kadru stabilitātes politika, kurā pat korumpētiem ierēdņiem nedraudēja amata zaudēšana. Rūpniecības un lauksaimniecības apjomiem krītoties uzplauka rezultātu viltošana, uzņēmumiem, ministrijām un pat republikām viltojot savus datus, lai demonstrētu uzliktā ražošanas plāna sasniegšanu. Šeit izcēlās Uzbekijas PSR, kurā plašos apmēros viltoja kokvilnas ražas apjomus.

Plašā korupcija grāva iedzīvotāju uzticību partijas vadībai. Daļā partijas, VDK un armijas šo problēmu izprata, jo tā ne tikai grāva partijas vara pamatus, bet arī novājināja valsts pārvaldes aparātu. Iespējas gūt lielu peļņu nelegāli nozīmēja, ka ierēdņi un partijas darbinieki kļuva neatkarīgi no partijas labvēlības. 1980. gadā Maskavas VDK ziņoja, ka melnais tirgus un korupcija valsts aparātā pieņem nekontrolējamus apmērus.

Brežņeva varas pēdējos gados ar korupciju aktīvi necīnījās, jo tas nozīmētu, ka viņš ir slikti vadījis valsti, kā arī novestu pie nepieciešamības izmeklēt un atbrīvot daudzus no viņa aizbilstamajiem valsts un partijas aparātā. Melno tirgu padomju vara akceptēja, jo tas apmierināja daudzas iedzīvotāju ikdienas vajadzības. Ja to likvidētu, pilnībā atklātos valsts plānveida ekonomikas izgāšanās.[1]

Polijas krīzeLabot

Dziļā krīze, ko Polijas Tautas Republikā izraisīja arodbiedrības Solidaritātes izveidošanās, noveda arī pie korupcijas faktu publiskošanas. Arestēja korupcijā apvainoto premjerministru, 18 ministrus, 56 citus ierēdņus.[1] Padomju prese daļēji atainoja šos notikumus, noveļot krīzes rašanos uz partijas korumpētību. Padomju vadība uztvēra Polijas notikumus par brīdinošu piemēru tam, kas varētu notikt arī PSRS. 1981. gada februāra PSKP 26. kongresā Brežņevs pieminēja, ka spekulācija, kukuļošana, sociālistiskā īpašuma piesavināšanās jāapkaro ar visiem pieejamajiem līdzekļiem.

Andropova pirmie soļiLabot

Korupcijas tēmu 1981. gadā sāka izmantot Jurijs Andropovs, kurš gribēja kļūt par Brežņeva mantinieku. Korupcijas izmeklēšanas viņš izmantoja, lai grautu konkurentu pozīcijas. VDK izveidoja vairākas nodaļas, kas nodarbojās ar ekonomiskajiem noziegumiem. VDK izmeklēja Iekšlietu ministru Nikolaju Ščolokovu un Krasnodaras novada partijas vadītāju Sergeju Medunovu. Izplatījās ziņas par Brežņeva meitas saistību ar dārgakmeņu tirdzniecību.

Kā sabiedroto Andropovs izmantoja korumpēto Azerbaidžānas PSR pirmo sekretāru Heidaru Alijevu, kuram nācās sadarboties, lai nenāktu gaismā paša grēki. Azerbaidžānas VDK vadītājs Alijevs 1969. kļuva par Azerbaidžānas partijas pirmo sekretāru, atklājot un likvidējot iepriekšējā pirmā sekretāra koruptīvo tīklu. Alijevs to aizvietoja ar savu korumpēto sistēmu. Brežņeva labvēlību viņš ieguva ar dārgakmeņiem rotātu dāvanu pasniegšanu, un 1982. gadā viņš kļuva par Politbiroja locekli. 1981. gada novembra intervijā Alijevs sāka kritizēt korupciju, kas grauj sociālistisko morāli, rada ekonomikas problēmas, veicina melno tirgu un privātīpašuma atdzimšanu. Ietekmīgais Ukrainas PSR pirmais sekretārs Vladimirs Ščerbickis 1982. gada janvārī paziņoja, ka partijas "tīrīšanas" laiki pagājuši, tā norādot, ka pretkorupcijas kampaņa grautu partiju. 1982. gadā Andropovs darīja zināmu Brežņeva ciešā sabiedrotā, Uzbekijas vadītāja Šarafa Rašidova izveidoto korupcijas sistēmu. 1983. gada oktobrī Rašidovs negaidīti mira ar sirdstrieku. Padomju prese par korupciju Uzbekijā atklāti sāka rakstīt 1984. gada jūnijā.[1]

Andropova varas laiksLabot

Korupcijas apkarošanas tēma arī bija viens no veidiem kā uzrunāt ideoloģiski vienaldzīgo sabiedrību, un mēģināt atdzīvināt padomju ekonomiku bez jaunām reformām. Nākot pie varas Andropovs cīņu ar korupciju izmantoja, lai atjaunotu darbaspēka disciplīnu. Vismaz 1500 korumpētus rūpnīcu vadītājus atlaida no amatiem. VDK centās apkarot melno tirgu un blatu. Pārbaudīja ārzemēs strādājošos Ārlietu ministrijas darbiniekus un naftas tirdzniecībā iesaistītos. Presē parādījās daudzi raksti par ražošanas datu viltošanu un korupciju. Darba laikā publiskās vietās notika reidi, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki neatrodas savās darbavietās.

Andropovs veica plašu, sākotnēji nepubliskotu tīrīšanu Uzbekijā, no amatiem atbrīvojot simtiem augstu partijas un valsts darbinieku, tai skaitā republikas Iekšlietu ministru, VDK vadītāju un ģenerālprokuroru. No amatiem atbrīvoja simtiem milicijas darbinieku un reģionu partijas darbiniekus. Izmeklēšanas veica Krievijas apgabalu administrācijās, Ukrainā, Moldāvijā, Kaukāza republikās, Turkmēnijā u.c. Vairākiem korupcijā apsūdzētajiem ātri veica nāvessodus, par ko informēja prese.

Īpašai tīrīšanai pakļāva VDK konkurentu, PSRS Iekšlietu ministriju, kas bija dziļi korumpēta. Piecas nedēļas pēc Brežņeva nāves no amata atbrīvoja iekšlietu ministru Nikolaju Ščolokovu, par jauno ministru ieceļot VDK vadītāju. Ščolokovs pēc vairākiem pazeminājumiem, korupcijā iesaistītās sievas pašnāvības 1983. gadā un izslēgšanas no partijas, 1984. gada 13. decembrī veica pašnāvību. Presē plaši atspoguļoja milicijas darbinieku atlaišanas un apsūdzības korupcijā. 1983. gada jūlijā Politbirojs Iekšlietu ministrijā izveidoja jaunas partijas kontroles un propagandas struktūras.[1]

Čerņenko varas laiksLabot

Pēc Andropova nāves 1984. gada februārī pie varas nāca Konstantīns Čerņenko, tuvs Brežņeva līdzgaitnieks no partijas aparāta. Pretkorupcijas kampaņa zaudēja savu asumu, taču turpinājās ne tikai inerces pēc, bet arī tāpēc, ka slimais Čerņenko lielu daļu varas uzticēja Andropova iecerētajam mantiniekam Mihailam Gorbačovam.

Partijas birokrāts Čerņenko samazināja VDK aktivitātes, paplašinot partijas Kontroles komisijas pilnvaras pārkāpumu izmeklēšanā. Preses kampaņas aprobežojās ar zemāka līmeņa un reģionu darbinieku vajāšanām. Turpinājās kampaņas pret iedzīvotāju "parazītismu", spekulāciju un nelegālu ienākumu gūšanu. Uzbekiju, kurā turpinājās augsta līmeņa tīrīšanas, izmantoja kā negatīvo piemēru, no kura jāmācās citām republikām. Ščolokovam 1984. gada novembrī atņēma ģenerāļa pakāpi, un decembrī no Iekšlietu ministra vietnieka amata atbrīvoja Brežņeva znotu Juriju Čurbanovu. 1984. gada decembra Gorbačova runa pret korupcijas izpausmēm bija tik asa, ka daļu tās teksta nepubliskoja.

Kampaņu rezultātiLabot

Balstoties uz dažādi pieejamo informāciju 1985. gada vidū CIP aprēķināja, ka kampaņas pirmajos gados arestēti vai no amata atbrīvoti vismaz 200 zvejniecības nozarē strādājošie, 150 ierēdņi Lietuvas PSR, 5000 ierēdņi Uzbekijas PSR, vairāki simti PSRS ministrijās strādājošo, kā arī desmitiem tūkstošu Iekšlietu ministrijas un Prokuratūras darbinieku. Iekšlietu ministriju papildināja 55 000 jaunu darbinieku. Nedaudz uzlabojās darba produktivitāte un uzņēmumu vadībai pievērsa lielāku uzmanību.[1]

AtsauceLabot