Vikipēdija

Keplera pārnova

SN 1604, kas pazīstama arī kā Keplera pārnova, Keplera nova un Keplera zvaigzne, bija Ia tipa pārnova,[2] kas uzliesmoja mūsu jeb Piena Ceļa galaktikā, Čūskneša zvaigznājā. Parādījusies 1604. gadā, tā ir hronoloģiski pēdējā pārnova mūsu galaktikā, kuru neapšaubāmi novērojuši ar neapbruņotu aci.[3] Uzliesmojums notika aptuveni 6 kiloparsekus (20 000 gaismas gadus) no Zemes. Pirms pašreizējās pārnovu nosaukumu sistēmas pieņemšanas tā tika nosaukta par godu vācu astronomam Johannesam Kepleram, kurš to aprakstīja savā ziņojumā "Par jauno zvaigzni" (De Stella Nova).

Keplera pārnova
Keplera pārnovas kombinēts attēls dažādos starojuma diapazonos.
Novērojumu dati
Epoha J2000
Zvaigznājs Čūsknesis
Rektascensija 17h 30m 38,5s
Deklinācija -21° 28′ 48″
Redzamais spožums −2.25 līdz −2.95 (1604. gadā)
Astrometrija
Attālums 20 000 gaismas gadu
Raksturojums
Tips Ia tipa pārnova[1][2]
Citi nosaukumi
SN 1640, Čūskneša V843 u.c.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Keplera pārnova

Novērošana

labot šo sadaļu

Ar neapbruņotu aci 18 mēnešus redzamā Keplera pārnova tās gaišākajā laikā bija spožāka nekā jebkura cita nakts debesīs redzama zvaigzne ar redzamo spožumu ap −2,5. Tā bija redzams dienas laikā vairāk nekā trīs nedēļas. Ieraksti par tās novērošanu atrodami Eiropas, Ķīnas, Korejas un Jemenas avotos.[4][5]

 
Johannesa Keplera oriģinālais zīmējums no De Stella Nova (1606), kurā attēlota pārnovas atrašanās vieta čūskneša labajā pēdā, apzīmēta ar N (8 režģa kvadrāti uz leju, 4. rinda no kreisās)

Tā bija jau otrā pārnova, kas tika novērota tās paaudzes laikā (pēc SN 1572, kuru novēroja Tiho Brahe Kasiopejā). Kopš tā laika Piena ceļā vairs nav droši novērotas nekādas citas pārnovas, kaut arī daudzas citas ir redzētas ārpus mūsu galaktikas kopš Andromēdas S 1885. gadā. SN 1987A Lielajā Magelāna mākonī bija saskatāma ar neapbruņotu aci.[6]

Ir pierādījumi par divām Piena Ceļa supernovām, kuru starojums sasniedzis Zemi ap 1680. un 1870. gadu — attiecīgi Kasiopeja A un G1.9+0.3. Nav nekādu vēstures pierakstu par to, ka tās šajos gados ir atklātas, iespējams, starpzvaigžņu putekļu gaismas absorbcijas dēļ, kura padarīja tās blāvākas.[7]

Keplera pārnovas paliekas tiek uzskatītas par vienu no šāda veida prototipiskiem objektiem un joprojām ir daudzu astronomijas pētījumu objekts.[8] Viņas tika identificētas 1941. gadā un nosauktas par 3C 358 (pēc radiostarojuma) un G4,5+6,8 (Deivida Grīna SNR katalogā).[9]

Atklājumu fons

labot šo sadaļu

Tālaika astronomi (ieskaitot Kepleru) interesējās par Marsa un Jupitera savienojuma novērošanu, ko viņi redzēja kā astroloģiski labvēlīgu un lielus notikumus vēstošu savienojumu, kas viņu prātos bija saistīts ar Betlēmes zvaigzni, kuras parādīšanās laikā notika līdzīgs savienojums, tāpat kā Kārļa Lielā valdīšanas laikā. Pateicoties tam, šajā debesu rajonā uzradusies jaunā zvaigzne tika pamanīta krietni pirms sava maksimuma sasniegšanas.[10] Tomēr mākoņainais laiks neļāva Kepleram veikt debesu novērojumus. Dažiem viņa kolēģiem-astronomiem laiks 9. oktobrī to atļāva, starp citiem jauno debesu objektu tovakar pamanīja Lodoviko delle Kolombe Itālijas ziemeļos.[11][12] Cits avots piemin kā atklājēju Altobelli.[13] 9. vai 10. oktobrī pārnovu ievēroja astrologi Ķīnā un 13. oktobrī Korejā. Keplers savus novērojumus varēja sākt tikai 17. oktobrī, strādājot Prāgā imperatora Rūdolfa II galmā.[14] Vēlāk pārnova tika nosaukta viņa vārdā, kaut arī viņš nebija tās pirmais novērotājs, jo viņa novērojumi bija visnozīmīgākie un objektu izsekoja visu gadu. Šie novērojumi tika aprakstīti viņa grāmatā De Stella nova in pede Serpentarii ("Par jauno zvaigzni Čūskneša pēdā", Prāga, 1606).

Delle Kolombe un Galileja polemika

labot šo sadaļu

1606. gadā delle Kolombe publicēja darbu, kurā ziņoja, ka “zvaigzne, kas tikko parādījās 1604. gada oktobrī, nav ne komēta, ne arī jauna zvaigzne” un kur viņš aizstāvēja aristoteliešu kosmoloģijas uzskatu pēc tam, kad Galileo Galilejs bija izmantojis pārnovu, lai izaicinātu aristoteliešu sistēmu.[15] Aristotelieši vadījās no tā, ka debesu sfēra ārpus Mēness orbītas ir ideāla gan pēc formas (ideālas riņķa kustības), gan pēc sastāva (vadoties no četru pirmelementu teorijas). Galilejs norādīja, ka jaunajai zvaigznei nav bijis paralakses, kas liecina par tās atrašanos tālu aiz Mēness orbītas. Pēc tam viņš, lai iedzeltu pretiniekiem, sāka attīstīt teoriju, ka pārnova varētu būt bijusi Saules apspīdēts no Zemes atdalījies liels gaisa burbulis, kurš krietni attālinājies no Saules. Tādējādi aristoteliešu ideāli tīrais un precīzais tālais kosmoss viņa versijā tika pārvērsts gandrīz vai par Zemes atkritumu izgāztuvi. Tomēr viņš pabeidza ar kautrīgo: "Bet es neesmu tik pašpārliecināts, lai domātu, ka lietas nekādi nevar notikt savādāk, nekā esmu norādījis."[16]

Keplera un Reslina polemika

labot šo sadaļu

Keplera darbā De Stella Nova (1606) viņš kritizēja Reslinu saistībā ar šīs pārnovas astroloģiskajām prognozēm. Reslins tajās bija izvēlējies tikai divas komētas — 1556. gada un 1580. gada Lielo komētu. Keplers vēlāk izteicās, ka, iekļaujot plašāku datu klāstu, Reslina prognozes varētu kļūt precīzākas.[17]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Chandra X-Ray Observatory». Kepler's Supernova Remnant: A Star's Death Comes to Life. Skatīts: 2006. gada 16. janvāris.
  2. ↑ 2,0 2,1 Reynolds, S. P.; Borkowski, K. J.; Hwang, U.; Hughes, J. P.; Badenes, C.; Laming, J. M.; Blondin, J. M. (2 October 2007). "A Deep Chandra Observation of Kepler's Supernova Remnant: A Type Ia Event with Circumstellar Interaction". The Astrophysical Journal 668 (2): L135–L138. arXiv:0708.3858. Bibcode 2007ApJ...668L.135R. doi:10.1086/522830.
  3. ↑ «Kepler's Supernova: Recently Observed Supernova». Universe for Facts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. janvārī. Skatīts: 2014. gada 21. decembris.
  4. ↑ Stephenson, F. Richard & Green, David A., Historical Supernovae and their Remnants, Oxford, Clarendon Press, 2002, pp. 60–71.
  5. ↑ Neuhäuser, Ralph; Rada, Wafiq; Kunitzsch, Paul; Neuhäuser, Dagmar L. (2016). "Arabic Reports about Supernovae 1604 and 1572 in Rawḥ al-Rūḥ by cĪsā b. Luṭf Allāh from Yemen". Journal for the History of Astronomy 47 (4): 359–374. Bibcode 2016JHA....47..359N. doi:10.1177/0021828616669894.
  6. ↑ «SN1987A in the Large Magellanic Cloud». ESO.org. European Southern Observatory. 2019. gada 27. februāris. Skatīts: 2019. gada 25. novembris.
  7. ↑ «Chandra X-Ray Observatory». Discovery of Most Recent Supernova in Our Galaxy, May 14, 2008. Skatīts: 2012. gada 2. maijs.
  8. ↑ «Chandra :: Photo Album :: Kepler's Supernova Remnant :: September 11, 2012». chandra.harvard.edu. Skatīts: 2020-04-12.
  9. ↑ SEDS: SN 1604, Kepler's Supernova
  10. ↑ Astronet: Сверхновая Кеплера 1604 года
  11. ↑ Burke-Gaffney, W. (1937). "Kelper and the Star of Bethlehem". Journal of the Royal Astronomical Society of Canada 31: 417–425. Bibcode 1937JRASC..31..417B.
  12. ↑ Delle Colombe L., Discorso di Lodovico Delle Colombe nel quale si dimostra che la nuova Stella apparita l’Ottobre passato 1604 nel Sagittario non è Cometa, ne stella generata, ò creata di nuovo, ne apparente: ma una di quelle che furono da principio nel cielo; e ciò esser conforme alla vera Filosofia, Teologia, e Astronomiche dimostrazioni, Firenze, Giunti, 1606.
  13. ↑ «The Open Supernova Catalog: Photometry for SN1604A». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 24. jūnijā.
  14. ↑ «Bill Blair's Kepler's Supernova Remnant Page». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. martā. Skatīts: 2009. gada 7. oktobris.
  15. ↑ Lodovico delle Colombe. Discorso di Lodovico delle Colombe, 1606.
  16. ↑ Heilbron, John L. (2010). Galileo. Oxford University Press, p. 120.
  17. ↑ Gerd Fritz. «Dialogical Structures in 17th Century Controversies». www.festschrift-gerd-fritz.de. Gerd fritz. Skatīts: 2018. gada 21. janvāris.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Keplera_pārnova&oldid=3663177"