Katalonijas vēsture

Katalonijas vēsture aizsākās vidējā paleolīta ērā, kad šeit parādījās pirmās cilvēku apmetnes. Pireneju pussalas Vidusjūras piekrasti iekaroja ibēri. Senie grieķi un kartāgieši piekrastē nodibināja kolonijas un tirdzniecības pilsētas.

Senie un viduslaiki

Katalonijas reģions bija pirmā antīkās Spānijas daļa, kuru iekaroja Romas Republika, izveidojot šeit Tuvās Spānijas (Hispania Citerior) provinci. Romas provincēs tika lietota latīņu valoda, no kuras cēlusies arī katalāņu valoda. Rietumromas impērijas sabrukuma laikā šeit ienāca vestgoti, kas nodibināja vienu no barbaru karalistēm — Vestgotu Karalisti. Par vienu no karalistes galvaspilsētām kļuva Barselona. 718. gadā šo teritoriju iekaroja musulmaņi, un tā kļuva par daļu no Andalusas provinces. 8. gadsimta beigās Franku valsts atkaroja daļu Katalonijas, 801. gadā ieņemot Barselonu, un izveidoja buferzonu pret musulmaņiem — Spāņu marku (Marca Hispanica), kas drīz pārtapa par Barselonas grāfisti. Pēc Kapetingu dinastijas kāpšanas Rietumfranku Karalistes tronī, 987. gadā Barselonas grāfs Borels II atsacījās tiem zvērēt uzticību. Turpmākajos gados Katalonijā nostiprinājās feodālisms — brīvie zemnieki nonāca dzimtbūšanā. 12. gadsimta sākuma hronikā pirmo reizi pieminēts "Katalonijas" nosaukums, kura izcelsmei ir dažādas versijas.

Aragonas un Kastīlijas sastāvā

Rekonkistas rezultātā musulmaņiem atkarotajās Pireneju pussalas teritorijās izveidojās Aragonas Karaliste, kuras tronī laulību rezultātā 1137, gadā kāpa Barselonas grāfs Ramons Berengers IV, nodibinot Barselonas grāfistes dinastisku savienību ar Aragonu, Aragonas kroni. Aragonas teritoriālās izplešanās laikā palielinājās arī kataloņu valodas izplatības areāls — to sāka lietot Valensijā, Baleāru salās; vēlāk arī Sardīnijā, Sicīlijā un Neapoles Karalistē — visur, kur izpletās Aragonas kroņa vara, savukārt Barselonas grāfiste un pārējās Katalonijas grāfistes apvienojās štatā, kas pazīstams kā Katalonijas firstiste, 1283. gadā izveidojās Katalonijas Corts — parlaments, kura apstiprinājums turpmāk bija nepieciešams visiem karaļa likumiem. 1359. gadā izveidoja Ģeneralitāti, patstāvīgu, deputātu veidotu valdību, kura nākamo gadsimtu gaitā ieguva nozīmīgu varu valstī. 14. gadsimta beigās Katalonija cieta no dabas katastrofām, demogrāfijas krīzes un ekonomikas problēmām. Notika kari ar provinču dumpiniekiem un citām Pireneju karalistēm.

1469. gadā notikušās Aragonas Ferdinanda II un Kastīlijas Izabellas I kāzas lika pamatus vienotas Spānijas Karalistes izveidei, kurā politiski sāka dominēt Kastīlija. Līdz ar Spānijas pasaules impērijas izveidošanu, mazinājās Katalonijas kā Vidusjūras flotes un tirdzniecības centra nozīme. Kastīlijas osta Sevilja bija vienīgā, caur kuru plūda tirdzniecība ar Ameriku. No 1640. gada Kataloniju plosīja Barselonā sākusies zemnieku sacelšanās pret Kastīlijas centieniem pakļaut Kataloniju. 1641. gada 17. janvārī Ģenerālpārstāvniecība pasludināja Katalonijas republiku Francijas aizsardzībā un nedēļu vēlāk iecēla Luiju XIII par Barselonas grāfu. Franču karaspēks iebruka Spānijā, tika padzīts 1652. gadā, taču 1659. gada dalīšanas rezultātā Francija ieguva nelielu Katalonijas ziemeļu daļu.

Sākoties 1701.—1714. gada Karam par Spānijas mantojumu, Katalonija sākotnēji atzina franču Burbonu dinastijas karali Filipu V, taču pēc iekarošanas 1705. gadā, 1706. gadā sāka atbalstīt Hābsburgu Kārli VI. Pēc Katalonijas kapitulācijas Burbonu armijai 1714. gada 11. septembrī, Filips V atriebās, 1716. gadā izsludinot dekrētus, ar kuriem aizliedza visas vēsturiskās Katalonijas politiskās institūcijas, likvidēja jebkādu autonomiju, slēdza Barselonas Universitāti, pārvēršot to par centralizētas Spānijas provinci. Vienīgais, kas turpināja darboties, bija Katalonijas civillikums. Taču karalis aizliedza katalāņu valodas lietošanu administrācijā un tiesās. Kad 18. gadsimta beigās Spānija izbeidza Kastīlija monopolu tirdzniecībai ar Amerikas kolonijām, atļaujot tajā iesaistīties arī citām provincēm, atsākās Katalonijas ekonomikas izaugsme.

1808. gadā Kataloniju okupēja Napoleona I armija, un 1812. gadā pievienoja to Francijas Pirmajai impērijai. Viss 19. gadsimts Spānijā bija politiskās nestabilitātes un pilsoņu karu laiks starp dažādām troņa pretendentu frakcijām, kas atbalstu meklēja vēsturiskajās provincēs. 19. gadsimta otrajā pusē Katalonijā sākās industrializācija, tā kļuva par Spānijas tekstilrūpniecības centru.

Katalāņu nacionālisms un strādnieku kustība

Politiskā nestabilitāte Spānijā turpinājās arī 20. gadsimta sākumā, kad dažādo režīmu maiņā Katalonija ieguva un zaudēja provinces politiskās brīvības. 1901. gadā izveidojās pirmā modernā partija katalāņu reģionālās autonomijas aizstāvībai. 1909. gadā Barselonā un citās Katalonijas pilsētās notika Traģiskā nedēļa, strādnieku dumpis, kuru apspiežot, nogalināja ap 150 cilvēku. 1913. gadā Spānijas parlaments un karalis apstiprināja četru katalāņu provinču apvienošanu kopējā Katalonijas sadraudzībā, kurai piešķīra plašas provinces administrācijas tiesības. To likvidēja 1925. gadā pēc Migela Primo de Riveras militārās diktatūras izveidošanas.

1931. gadā Spānijā gāza monarhiju. Fransesks Masija izmantoja iespēju, lai 14. aprīlī pasludinātu neatkarīgu Katalonijas republiku, taču bija spiests vienoties ar jaunizveidoto Spānijas Otro republiku par plašām pašpārvaldes tiesībām. Aizvien lielāku ietekmi guva kataloņu strādnieku kustība un anarhisti. Katalonija un Barselona bija viens no sīvākajiem pretestības centriem Francisko Franko nacionālistiem Spānijas pilsoņu kara laikā. Lai arī formāli vara piederēja vēlētajiem politiķiem, reāli varu un bruņotās vienības kontrolēja anarhisti, sociālisti un komunisti, kuri cīnījās arī savā starpā. Franko diktatūra Spānijā atkal likvidēja Katalonijas autonomiju, veica plašus politisko aktīvistu arestus un nošaušanas. Strādnieku tiesības tika pilnībā ierobežotas. Katalāņu valodas publiska lietošana bija aizliegta. Katalonijas ekonomika smagi cieta Franko diktatūras pirmajos 20 gados, kad Spānija centās īstenot ekonomisku autarķiju.

Pēc demokrātijas atjaunošanas

Tikai pēc ekonomikas atvēršanas, atsākās strauja Katalonijas ekonomikas izaugsme. Katalonija kļuva par Spānijas ekonomiski attīstītāko reģionu un tūrisma centru. 1978. gada Spānijas konstitūcijas referendumā Katalonija atbalstīja jauno Spānijas konstitūciju, kas izveido Spānijas reģionālos apgabalus un atļauj reģionālo valodu lietošanu.

Neatkarības kustība

2000. gadu sākumā Katalonijā pastiprinājās kustība par neatkarību no Spānijas. 2013. gada 11. septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā "Katalonijas ceļš" (Via Catalana), sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensijas apgabalu līdz Francijas robežai ziemeļos. Akciju organizēja nevalstiskā organizācija "Katalonijas Nacionālā sapulce" pēc 1989. gada Baltijas ceļa parauga.^[1]

2014. gada novembrī katalāņu nacionālisti noorganizēja neoficiālu referendumu, kurā 80,7% no balsotājiem atbalstīja neatkarību. Spānijas Konstitucionālā tiesa atzina referendumu par nelikumīgu. 2015. gada septembrī neatkarības atbalstītāji paziņoja, ka 27. septembra reģionālās vēlēšanas būs neatkarības de facto atzīšanas referendums.

Vēlēšanās katalāņu nacionālistu partijas ieguva absolūto vairākumu 135 vietu reģionālajā parlamentā. 9. novembrī parlaments nobalsoja par oficiālu atdalīšanās procesa uzsākšanu no Spānijas. Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs vērsās Spānijas Konstitucionālajā tiesā, lai apturētu atdalīšanos un tiesa atzina Katalonijas atdalīšanās procesu par nelikumīgu. Reģionu atdalīšanās ir aizliegta Spānijas konstitūcijā un Rahojs apsūdzēja neatkarības aktīvistus nācijas izšķīdināšanā.

Saskaņā ar aptauju, kuru 2017. gada jūlijā pasūtīja Katalonijas reģionālā valdība, 49,4% katalāņu iebilda pret atdalīšanos no Spānijas, bet 41,1% atbalstīja Katalonijas neatkarību. Taču vairāk nekā 70% katalāņu atbalstīja referenduma rīkošanu, lai beidzot varētu pieņemt izšķirošo lēmumu neatkarības jautājumā.^[2] Neatkarības referendums notika 1. oktobrī. 90,18% balsotāju atbalstīja atdalīšanos no Spānijas, bet referendumā piedalījās 43% no aptuveni 5,3 miljoniem balsstiesīgo.^[3]