Karaliskais grifs
Karaliskais grifs (Sarcoramphus papa) ir liels Amerikas grifu dzimtas (Cathartidae) putns, kurš dzīvo Centrālamerikā un Dienvidamerikā. To izplatības areāls stiepjas no Meksikas dienvidiem līdz Argentīnas ziemeļiem. Šī ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga karalisko grifu ģintī (Sarcoramphus), kurai pieder arī vairākas aizvēsturiskās sugas, par ko liecina atrastās fosilijas.
| Karaliskais grifs Sarcoramphus papa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Dzimta | Amerikas grifi (Cathartidae) |
| Ģints | Karaliskie grifi (Sarcoramphus) |
| Suga | Karaliskais grifs (S. papa) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Karaliskā grifa izplatības areāls iekrāsots oranžā krāsā. | |
 Karaliskais grifs Vikikrātuvē | |
Karaliskais grifs ir populāra figūra maiju rakstībā, kā arī indiāņu folklorā. Lai arī šobrīd karaliskais grifs neskaitās apdraudēta suga, tomēr to skaits samazinās līdz ar dzīves telpas samazināšanos.
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļuIlgu laiku Amerikas grifu dzimtas sugas tika sistematizētas stārķveidīgo kārtā, tomēr Dienvidamerikas zinātnieki, balstoties uz pēdējo gadu DNS pētījumiem, šos putnus ir izņēmuši no stārķveidīgo kārtas un sistematizē kārtā — Incertae sedis, kas nozīmē, ka kārta nav zināma. Tā varētu būt vai nu vanagveidīgo kārta vai katartidveidīgo kārta, kas jānoskaidro turpmākajos pētījumos.[1]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Karaliskais grifs ir liels putns, par to lielāki Amerikas grifu dzimtā ir tikai Andu kondors un Kalifornijas kondors. Tā kopējais ķemeņa garums ir 67—91 cm, spārnu plētums 1,2—1,98 metri, svars 2,7—4,5 kg.[2][3] Karaliskajam grifam ir krāšņs apspalvojums. Pieaugušam putnam ķermeņa apspalvojums ir balts, bet spārni un aste ir tumši pelēki vai melni. Ap kakla pamatni tam ir kupla spalvu apkaklīte pelēkā krāsā. Galva un kakls ir kaili, bez spalvām, kā arī uz krūtīm tam ir laukums bez spalvām. Atsegtā kakla āda ir divos toņos - no dzeltenas rīkles pusē līdz oranžai vai sarkanai kakla aizmugurē. Uz galvas āda ir krokota ielocēs, bet uz knābja pamatnes neregulāras formas koši dzeltena sekste. Pats knābis ir oranžs, bet pamatne melna. Arī galvas virsma ir divkrāsaina - melna ar sarkanu. Sekste putnam attīstās sasniedzot 4 gadu vecumu.[4] No visiem Jaunās pasaules maitas putniem karaliskajam grifam ir vislielākais galvaskauss un smadzeņu apjoms, kā arī tam ir visspēcīgākais knābis.[5] Knābim ir asas, griezošas malas un līks gals līdzīgi kā Vecās pasaules maitas putniem.[6] Karaliskajam grifam ir arī spēcīgi un gari nagi. Spārni ir plati un salīdzinoši īsi, aste taisnstūrveida. Tā acu zīlītes ir baltas ar sarkanu ārējo malu. Acīm skropstu nav.
Karaliskajam grifam abi dzimumi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Jaunajiem putniem knābis un acis ir tumšas, kakls pelēks, kas samērā ātri kļūst krāsains. Jaunie putni ir pelēkāki, mazāk koši, to spalvas nav tik baltas. Sasniedzot 3 gadu vecumu, tie sāk izskatīties līdzīgi pieaugušajiem putniem, bet pilnībā košo izskatu tie iegūst tikai piektajā vai sestajā gadā.[7] Jaunos putnus, kamēr tie ir vēl tumši, var viegli sajaukt ar tītaru grifu.
Uzvedība
labot šo sadaļu
Karaliskais grifs līdzīgi kā pārējie Amerikas grifi, izmantojor siltās gaisa straumes, spēj ilgstoši planēt, nesasitot spārnus. Tā platie spārni lidojumā veido lielu horizontālu plakni, un tikai lidspalvu galiņi ir viegli uzliekti uz augšu. No attāluma vērojot karalisko grifu lidojumā, varētu šķist, ka tam nav galvas, jo kakls tiek ievilkts uz iekšu.[8]
Neskatoties uz tā lielo augumu un krāsaino kaklu un galvu, to ir samērā grūti ieraudzīt, kad tas sēž kokā. Sēžot tas tur galvu uz leju un nedaudz izstieptu uz priekšu. Karaliskais grifs neveido lielas grupas, tas uzturas pa pāriem vai nelielās ģimenes grupās.[9] Reizēm var novērot grupas, kurās nav vairāk par 12 īpatņiem, kas kopīgi mazgājas un dzer ūdeni. Parasti pie vienas maitas barojas viens vai divi karaliskie grifi, bet retu reizi tie var sapulcēties līdz 10 putniem vai pat vairāk, ja maita ir pietiekami liela un visiem pietiek vietas, lai barotos.[10] Nebrīvē karaliskie grifi dzīvo līdz 30 gadu vecumam, savvaļā to mūža garums nav zināms.[2] Neskatoties uz savu augumu un spēcīgo knābi, tas nav ļoti agresīvs un nemēdz nogalināt dzīvus upurus.
Karaliskā grifa galvenie ienaidnieki savvaļā ir čūskas, kas mēdz apēst to olas, un lielie kaķi, piemēram, jaguārs, kas var uzbrukt pieaugušiem grifiem laikā, kad tie barojas pie maitas.[11]
Barošanās
labot šo sadaļuKaraliskais grifs ir maitēdājs un barojas ar maitu, sākot ar kritušiem liellopiem un beidzot ar mirušām ķirzakām. Reizēm pienāk ziņojumi par karalisko grifu, ka tas ir uzbrucis ievainotiem dzīvniekiem vai tikko dzimušiem lielajiem zālēdājiem.[12]
Lai gan pamatā tas maitu atrod, izmantojot redzi, tomēr daži pētnieki uzskata, ka karaliskais grifs izmanto arī ožu. Lai arī līdzīgi kā Andu kondors tas seko citiem maitēdājiem, kas maitu meklē, izmantojot ožu, piemēram, tītaru grifam vai lielajai dzeltengalvas katartai,[10] karaliskais grifs tomēr spēj biezi aizaugušā mežā, neizmantojot maitēdājus "gidus", atrast maitu. 1991. gadā tika veikti īpaši pētījumi, un zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka karaliskais grifs maitas atrašanai tomēr izmanto arī ožu.[13] Vislabprātāk tas barojas ar maitu, ko var atrast mežā. bet karaliskais grifs bieži barojas arī savannā. Kad lielais putns ir atradis maitu, tas citas maitas putnu sugas tai klāt vairs nepielaiž. Tā asais knābis spēj padzīt ikvienu, izņemot Andu kondoru, kas ir par to lielāks. Mazākie maitas putni izmanto arī karalisko grifu, lai tas kā pirmais ar savu aso knābi pāršķeltu mirušā dzīvnieka ādu, ko paši nespētu izdarīt. Pēc tam, kad spēcīgākais karaliskais grifs ir paēdis un aizlidojis, tie turpina baroties.[10] Karaliskā grifa mēle atgādina vīli, tādējādi tā ir piemērota miesas plucināšanai. Tas pamatā barojas tikai ar ādu un cīpslām. Reizēm var novērot, ka karaliskais grifs barojas ar gataviem, zemē nokritušiem palmas Mauritia flexuosa augļiem.[14]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Karaliskā grifa vairošanās savvaļā ir maz pētīta, iegūtās zināšanas pamatā saistītas ar putnu novērojumiem zooloģiskajos dārzos. Dzimumbriedumu tas sasniedz 4—5 gadu vecumā. Mātītes nobriest nedaudz ātrāk nekā tēviņi.[15] Šīs sugas grifi pamatā pārojas sausajā sezonā. Pāris tiek veidots uz mūžu un ligzdai vieta tiek meklēta liela koka dobumā. Dējumā ir 1 balta ola bez raibumiem.[7] Olu perē abi vecāki 52—58 dienas. Ja ola aiziet bojā, pēc apmēram 6 nedēļām tiek izdēta jauna. Arī mazo cālēnu pārmaiņus silda abi vecāki līdz tas ir sasniedzis 1 nedēļas vecumu. Pēc tam vecāki mazuli apsargā, bet vairs nesilda. Izšķiļoties cālēns ir nevarīgs, bet segts ar pūkām. Tas attīstās ātri un jau otrā dienā ir samērā spēcīgs, spējot izslieties, bet trešajā dienā tas spēj tīrīt savas pūkas. Kad tas sasniedz 10 dienu vecumu, mazulim sāk augt otrā dūnu kārta. Uz savām kājām tas nostājas 20 dienu vecumā. Līdz trīs mēnešu vecumam tas staigā pa savu ligzdu, izpētot apkārtni, bet spārnos tas paceļas apmēram 3 mēnešu vecumā.[14]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «A classification of the bird species of South America». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. martā. Skatīts: 2007. gada 15. oktobrī.
- ↑ 2,0 2,1 «Nationalgeographic: King Vulture Sarcoramphus papa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 3. februārī.
- ↑ «Oiseaux-birds: King Vulture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. februārī. Skatīts: 2013. gada 4. februārī.
- ↑ Gurney, John Henry (1864). A descriptive catalogue of the raptorial birds in the Norfolk and Norwich museum. Oxford University. Retrieved 13 March 2009.
- ↑ Fisher, Harvey L. (1944): The skulls of the Cathartid vultures. The Condor 46: 272–296.
- ↑ The Encyclopedia of Birds, Volume 1: King Vulture
- ↑ 7,0 7,1 Howell, Steve N.G.; Webb, Sophie (1995). A Guide to the Birds of Mexico and Northern Central America. New York: Oxford University Press. p. 176. ISBN 0-19-854012-4.]
- ↑ Ridgely, Robert S.; Gwynne, John A. Jr. (1989). A Guide to the Birds of Panama with Costa Rica, Nicaragua, and Honduras (Second ed.). Princeton, NJ: Princeton University Press. p. 84. ISBN 0-691-02512-6.
- ↑ «King Vulture Aza Studbook». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 10. novembrī. Skatīts: 2006. gada 10. novembrī.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 Houston, D.C. (1994). "Family Cathartidae (New World vultures)". In del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi (eds.). Volume 2: New World Vultures to Guineafowl of Handbook of the Birds of the World. Barcelona: Lynx edicions. pp. 24–41. ISBN 84-87334-15-6.
- ↑ ADW: Sarcoramphus papa
- ↑ Ferguson-Lees, James; Christie, David A (2001). Raptors of the World. Houghton Mifflin Company. pp. 88, 315–16. ISBN 978-0-618-12762-7. Retrieved 17 November 2010.
- ↑ Lemon, William C (December 1991). "Foraging behavior of a guild of Neotropical vultures" Wilson Bulletin 103 (4): 698–702. Retrieved 13 March 2009.
- ↑ 14,0 14,1 Schlee, Marsha (2005). "King vultures (Sarcoramphus papa) forage in moriche and cucurit palm stands". Journal of Raptor Research 39 (4): 458–61. Retrieved 10 November 2010.
- ↑ Grady, Wayne (1997). Vulture: Nature’s Ghastly Gourmet. San Francisco: Sierra Club Books. p. 47. ISBN 0-87156-982-5.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karaliskais grifs |