Kallatija
Kallatija (sengrieķu: Καλλατία) jeb Kallati (sengrieķu: Κάλλατις) bija sengrieķu pilsētvalsts Pontas Trāķijā, mūsdienu Rumānijas teritorijā. Tā atradās mūsdienu Mangalijas pilsētas vietā.
| Kallatija | |
|---|---|
| Καλλατία | |
 Sargtorņa pamati (2. gadsimts) | |
  Kallatija | |
| Atrašanās vieta |
 Rumānija |
| Reģions | Konstancas žudecs |
| Koordinātas | 43°48′53″N 28°35′11″E / 43.81472°N 28.58639°EKoordinātas: 43°48′53″N 28°35′11″E / 43.81472°N 28.58639°E |
| Veids | Pilsēta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 6. gadsimts pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Kallatija sākotnēji bija doriešu apmetne, kura vēlāk tika iekļauta Maķedonijas impērijā, bet pēc tam Romas impērijā. Reizēm tā atradās vietējo negrieķu cilšu kontrolē.
Ģeogrāfija labot šo sadaļu
Kallatija atradās Pontas Trāķijā, Melnās jūras rietumu piekrastē, aptuveni 43 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Konstancas. Šajā pašā piekrastē uz ziemeļiem no pilsētas tagadējās Konstancas vietā atradās senā Tomisa, un vēl tālāk Istrija, bet virzienā uz dienvidiem Dionīsopole, Odessa un Mesembrija.
Kallatijas polisai piederošā teritorija bija salīdzinoši liela, un tās platība tiek lēsta uz vairāk nekā 500 km². Pilsētas apkaimi veidoja auglīga teritorija, kurā audzēja daudz labības.
Vēsture labot šo sadaļu
Kallatija bija doriešu pilsēta, kuru dibināja ieceļotāji no Pontas Hēraklejas. Dažos senajos avotos tā tiek minēta kā megariešu pilsēta, jo pati Hērakleja bija Megaras kolonija. Pēc Pomponija Melas domām Kallatija varētu būt dibināta joniešu Milētas teritorijā, taču šāds viedoklis tiek uzskatīts par kļūdainu. Kallatija varētu būt dibināta jau arhaiskajā periodā 6. gadsimta pr.Kr. beigās vai 5. gadsimta pr.Kr. sākumā, kaut arī arheoloģiska apstiprinājuma tam nav. Pilsētas vietā, iespējams, bija vietējo getu cilšu apmetne. Plīnijs Vecākais piemin tās vārdu — Acervetis.
Klasiskajā periodā 4. gadsimtā pr.Kr. Kallatija, iespējams, atradās Dēlas jūras līgas sastāvā, kuru kontrolēja atēnieši, jo tās nosaukums tika interpretēts, līgas nodokļu sarakstos 425/424. gadā pr.Kr. Pilsēta piegādāja labību Atēnām gan no savām iekoptajām zemēm, gan arī no citiem Melnās jūras piekrastes apgabaliem. Pašas senākās arheoloģiskās liecības, kas liecina par Kallatiju, attiecas tikai uz 3. gadsimtu pr.Kr. Tajā laikā Kallatija sāka kalt savu sudraba naudu. Uz tās tika attēlots Hērakls. Etnonīmi kallatiāni (Καλλατιανός) un kallantiāni (Καλλαντιανός) tika izmantoti pilsētas iedzīvotāju apzīmēšanai.
3. gadsimtā pr.Kr. Kallatija nonāca Maķedonijas varā. Lisimahs pieprasīja no tās lielus kara nodokļus. Hellēniskā perioda sākumā 313—310. gados pr.Kr. Kallatija vadīja simmahiju pret Lisimahu, kuru tā izveidoja kopā ar citām reģiona pilsētām. Pēc tam, kad sacelšanās cieta neveiksmi, daļa Kallatijas iedzīvotāju ap 1000 cilvēkiem pameta aplenkto pilsētu kuģos un pārcēlās uz Hersonesu Krimā, bijušās Bosfora valsts teritorijā. 260. gadā pr.Kr. Kallatija un Istrija nesekmīgi karoja pret Bizantiju par ekonomisko kontroli pār blakus esošo Tomisas pilsētu. No 4. gadsimta pr.Kr. otrās puses Kallatija panāca nozīmīgus sociālos, ekonomiskos un kultūras sasniegumus, kurus tā spēja saglabāt līdz hellēniskā perioda beigām. Cik var spriest no atrastajām amforām, keramikas un monētām, pilsēta tirgojās ar iekšējiem rajoniem, kā arī pa jūru, konkrēti, ar Pontas Hērakleju, Sinopu, Atēnām, un Tomisu.[1] 200-100. gados pr.Kr. Kallatijai sāka uzmākties apgabala vietējās ciltis. Un beigās pilsētai nācās maksāt par aizsardzību, kuru tās sniedza. Spriežot pēc naudas kādu brīdi pilsētā valdīja skiti. Taču tā joprojām palika nozīmīga tirdzniecības vieta.
Mitridata karos Kallatija nostājās Mitridata VI pusē. Romieši Lukulla vadībā aplenca pilsētu un to ieņēma. Pēc tam Kallatija zaudēja savu iepriekšējo nozīmi. Ar laiku tā kļuva par parastu romiešu pilsētu Mēzijas provinces sastāvā.
1. gadsimtā pr.Kr. Kallatiju kopā ar citām reģiona pilsētām iekaroja Burebista. Tas kļuva par vēl vienu triecienu pilsētai. Ap 172. gadu pēc kostoboku iebrukuma Kallatija tika nocietināta. Arī vēlākos laikos tā cieta no barbaru iebrukumiem. Vēlajā Romas periodā pēc Diokletiāna reformas Kallatija nonāca Skitijas provinces sastāvā jeb Mazajā Skitijā. Agrīnās Bizantijas periodā imperatora Anastasija I valdīšanas laikā Kallatijas nocietinājumi tika pārbūvēti, bet pēc tam arī Justiniāna laikā. Pēc tam pilsētā iestājās pagrimums emigrācijas dēļ.
Mūsdienās pilsētas vietā tika organizēti nelieli arheoloģiskie izrakumi, jo uz Kallatijas drupām atrodas mūsdienu Mangalija.
Apbūve labot šo sadaļu
Kalllatijas pilsēta bija apjozta ar aizsargmūriem, no kuriem paši senākie tiek datēti ar 3. gadsimtu pr.Kr. Pilsētas ziemeļu malā ir saglabājušies mūru fragmenti, kas celti ap 100—200 gadiem.
Pēc rakstiskiem avotiem ir zināms, ka pilsētā bija buleitērijs, pritānejs un teātris, taču tie vēl nav atrasti. Pilsētā tika praktizēti dažādi kulti un, tādējādi, domājams, ka tur varētu atrasties tādu dievu svētnīcas, kā Zeva Poleja, Zeva Sotera, Atēnas Polejas, Dionīsa Patrosa, Dionīsa Dasillla, Afrodītes Pandemas, Peitona, Krona un Demētras Htonijas.
Pilsētas apkārtnē ir atrastas nekropoles un kapenes, kuru starpā atrasti apbedījumu kurgāni. Pie aizsargmūra tika atrastas 4—5. gadsimta kristiešu bazilikas paliekas.