Tiesību zinātne

Tiesību zinātne jeb jurisprudence (latīņu: jūris prūdentia, — 'tiesību zināšanas') ir zinātne par tiesībām un valsti. Tiesību zinātne pētī:

• tiesības kā sabiedrības vadības institūtu;
• sabiedrības politiskās sistēmas un valsts organizācijas un darbības tiesību formas.

Tiesību nozares

Ir vairākas tiesību saimes, vairāk lietotas ir romāņu-ģermāņu, anglosakšu, musulmaņu, sociālistiskās u. c. Kontinentālā (romāņu - ģermāņu) tiesību sistēmas saime, pie kuras arī pieder Latvija, izšķir publiskās un privātās tiesības. Publiskās tiesības regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā, bet privātajās tiesībās pilnīga valsts izslēgšana nav iespējama. Lai apgūtu jurisprudenci, parasti apgūst kādas noteiktas pamatnozares, kuras, piemēram, Apvienotajā Karalistē ir Eiropas Kopienas tiesības, konstitucionālās un administratīvās tiesības, krimināltiesības, līgumtiesības, civiltiesības, nekustamā īpašuma tiesības un trestu tiesības. Tomēr pastāv daudzas citas nozares arī ārpus ES, tādēļ starptautiskajā jurisprudencē apgūst tādas tiesību nozares, kā NAFTA, SAFTA, CSN, ASEAN vai Āfrikas Savienības tiesības. Katra tiesību nozare prasa rūpīgu izpēti.

Latvijā apgūst 5 galvenās tiesību nozares, tās ir konstitucionālās, cilvēktiesības, civiltiesības, krimināltiesības un administratīvās tiesības.

Konstitucionālās tiesības

Konstitucionālās tiesības darbojas ar valstu vai citu politisku organizāciju pamatlikumiem. Konstitūcijas ir valdības karkass un nosaka, cik brīvi politiskie orgāni var ieviest jaunus likumus vai regulas.

Ne visām valstīm ir apkopotas konstitūcijas, taču šādām valstīm ir t. s. jus commune vai arī zemes likums, kas satur sevī dažādus pavēlošus un saskaņojošus likums. Šādi likumi var būt paražu likumi, tiesnešu izveidoti likumi, starptautiskie likumi un normas. Bieži kļūdas pēc par tādām valstīm kā Lielbritānija saka, ka tām ir "nerakstīta konstitūcija". Taču patiesībā tās konstitūcija ir pierakstīta plašā grāmatu, statūtu un atskaišu daudzumā. Taču tādas valstis, kam nav nekādas pierakstītas konstitūcijas, pilnīga likuma un kārtības neesamības dēļ, var saukt par neizdevušāmies valstīm.

Konstitucionālās tiesības var izskaidrot kā tiesības veidot jaunas tiesības. Tās kontrolē attiecības starp tiesu varu, tiesnešu varu un likumdevēju varu ar izpildorgānu un tā apakšorgāniem. Viens no svarīgākajiem konstitūciju uzdevumiem šajā aspektā ir norādīt varu hierarhijas un savstarpējās attiecības. Piemēram, unitārās valstīs konstitūcija piešķirs maksimālo varu vienai centralizētajai administrācijai un likumdevējam, kaut gan bieži vara var būt sadalīta vietējā pašvaldības līmenī. Kad konstitūcija darbojas federālā valstī, tā noteikts vairākus valsts līmeņus, kas sadzīvo sadalot savā starpā jurisdikciju apgabalus, kurus var darboties dažādi likumi, to pielietojums un realizācija.

Cilvēktiesības

Cilvēktiesības ir tiesību kopums, gan valsts līmenī, gan starptautiski, kuru mērķis ir sekmēt cilvēku tiesības. Cilvēktiesības iekļauj sevī vairākas starptautiskus līgumus, kuru mērķis ir sodīt tādus cilvēktiesību pārkāpumus kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīdu. Pastāv vairākas starptautiskas tiesas, kuras ir pilnvarotas spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādas tiesas ir, piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Starptautiskā kriminālā tiesa.

Viens cilvēktiesību koncepts ir "vispārējā jurisdikcija". Šis koncepts, kaut gan plaši neatzīts, paredz, ka jebkura nācija ir tiesīga tiesāt cilvēktiesību pārkāpumus jebkur vai jebkad tās varēja notikt.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir cilvēku tiesību izklāsts, kuru ANO ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā. Pati par sevi deklarācija ir principu kopums, kuru uztver kā lietu, uz kuru vajadzētu tiekties, taču juridiskā ziņā šis dokuments ir tīri motivējošs. Vairāki sekojoši starptautiski līgumi deva dažādus legālus nosacījumus daudziem tās nosacījumiem.

Administratīvās tiesības

Administratīvās tiesības (arī valsti regulējošās tiesības) pieder pie publiskās tiesību nozares, kas izceļas no valdības administratīvo biroju darbības. Valdības biroju darbība var būt likumu veidošana, lēmumu spriešana vai arī specifiskas regulējošas sapulces. Kā tiesību nozare, administratīvās tiesības nodarbojas ar valdības lēmējinstanču (piemēram, tribunāliem, padomēm vai komisijām), kuras var būt tādu nacionālo orgānu, kā starptautiskā tirdzniecība, rūpniecība, apkārtējā vide, aplikšanu ar nodokļiem, emigrāciju vai transporta noteicējas, regulēšanu. Administratīvās tiesības ļoti spēcīgi paplašinājās 20. gadsimtā, jo likumdošanas instances visapkārt pasaulei veidoja aizvien vairāk valdības biroju, kas regulēja aizvien kompleksākus sociālus, ekonomiskus un politiskus cilvēka dzīves momentus. Administratīvās tiesības ir saistītas arī ar citām tiesību nozarēm, kā piemēram konstitucionālām tiesībām, darba tiesībām, administratīvā procesa tiesībām, civiltiesībām, krimināltiesībām un citām tiesību nozarēm.

Civiltiesības

Civiltiesības ir tā tiesību sfēra, kas nosaka attiecības starp privātpersonām. Tas arī apraksta likumus starp privātpersonām un organizācijām. Šādā nozīmē civiltiesības parasti attiecas uz civiltiesām (pretēji kriminālām tiesām), bieži kā veidu kā atrisināt konfliktus par, piemēram, negadījumiem, civiltiesību pārkāpumiem (kā nevīžība, apmelojums un citiem tīšiem pārkāpumiem), līgumu pārkāpumiem, testamentu apstrīdējumu un citu privātu lietu risinājumu. Neuzticība civillikumam tiek uzskatīta par tā pārkāpumu, nevis par noziegumu (kriminālu noziegumu). Taču, atkarībā no valsts likumdošanas, civillikums var pārvaldīt tādus kriminālus pārkāpumus, piemēram, transportlīdzekļa sodu nenomaksāšanu un citus mazus pārkāpumus.

Krimināltiesības

Krimināltiesības ir tiesību nozare, ietilpst publiskajās tiesībās. Krimināltiesības sastāv no normu kopuma, kuras ir izveidojusi un izdevusi valsts. Šis kopums nosaka, kādas darbības, bezdarbības ir krimināli sodāmas. Soda veidus par tiem. Tāpat arī krimināltiesību normas nosaka kā un cik lielā apmērā ir piemērojams sods (notiesājot personu, kuras vaina ir pierādīta).

Latvijas krimināltiesībās galvenie tiesību avoti ir:

• Kriminālprocesa likums, kura mērķis “ir noteikt tādu kriminālprocesa — noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un krimināllietu iztiesāšanas — kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.”
• Krimināllikums - nosaka noziedzīga nodarījuma veidu un sodu, kāds var tikt piemērots.

Nozares

• Tiesību teorija
• Civiltiesības
• Darba tiesības
• Kriminālistika
• Starptautiskās tiesības

Ārējās saites

• Latvijas Republikas normatīvie akti
• Juridiskās informācijas resursi Arhivēts 2020. gada 18. septembrī, Wayback Machine vietnē.