Juaņu dinastija

(Pāradresēts no Juaņ impērija)

Juaņu dinastija (ķīniešu: 元朝 Yuan cháo, mongoļu: Их Юань улс) bija Mongoļu impērijas hanu dinastija, kas valdīja Ķīnā, Mongolijā, daļā Krievijas, Birmas un Korejas pussalas pēc Sunu dinastijas teritoriju iekarošanas 1271. gadā. Kad 1368. gadā Ķīnā uzvarēja Sarkano apsēju sacelšanās un izveidojās Minu dinastija, Juaņu dinastija krita un tās pēdējais imperators Temurhans bēga uz Karakorumu Mongolijā, kur mira 1370. gadā. Mongoļu Ziemeļu Juaņu dinastija turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus.

Juaņu impērijas provinces, 1330

Pēc vairāk nekā 20 kara gadiem, 1234. gadā mongoļi Čingishana vadībā sagrāva Dzjiņu dinastijas valsti Ķīnas ziemeļos. 1259. gadā sākās mongoļu pilsoņu karš par Mongoļu impērijas troni, kurā Mongoliju un Ķīnu sagrāba viens no Čingishana mazdēliem Hubilajhans. Viņš izvēlējās valdīt no savas bāzes Ķīnas ziemeļos. Lai arī Hublajhans pretendēja uz visas Mongoļu impērijas valdnieka varu, viņa vara aprobežojās ar Ķīnu, jo pārējie Čingishana mantinieki bija viņam naidīgi. Hubilajhans 1266. gadā par savu galvaspilsētu izvēlējās Dadu (tagad Pekina). 1272. gada 18. janvārī viņš oficiāli pasludina Lielās Juaņu (Ta Yüan) dinastijas izveidošanu. 1272. gadā Hubilajhans atceļ kīniešu likumu kodeksu, un visu atlikušo dinastijas varas laiku netiek pieņemts formāls likumu kodekss. 1273. gadā mongoļi pārņem Sunu tradīciju un izlaiž papīra naudu. Papīra banknotes kļūst par vienīgo maksājumu līdzekli, kas vēlāk noved pie inflācijas. Viņi atjauno ilgajos kara gados bojātos ceļus un Lielo Ķīnas kanālu, tā veicinot tirdzniecību. Mongoļu impēriju savieno pasta zirgu satiksme.

Sunu dinastijas naidīgā attieksme pret mongoļiem, 1267. gadā izraisa karu, kas beidzas 1279. gadā, kad mongoļi iekaro pēdējās Sunu dinastijas teritorijas, tā apvienojot ziemeļu un dienvidu Ķīnu pirmo reizi 300 gados. Šis panākums vismaz uz laiku nodrošināja dinastijai ķīniešu augstmaņu atbalstu, lai arī pašu ķīniešu starpā turpināja pastāvēt ziemeļnieku un dienvidnieku atšķirības. Mongoļi neiejaucās ķīniešu kultūras dzīvē un reliģijā.

1274. gadā vairāk nekā 800 kuģos mongoļi cenšas izsēdināt desantu Japānā, taču to lielāko daļu iznīcina vētra. 1275. gadā Hubilajhana galmā ierodas Marko Polo, kas šeit pavada 17 gadus. 1281. gadā atkal izgāžas mongoļu desanta mēģinājums Japānā.[1]

Neizglītotie mongoļu nomadi veidoja minoritāti Ķīnā, tāpēc valsts pārvaldi joprojām īstenoja ķīnieši. Daudzi mongoļi nerunāja ķīniski. Iedzīvotājus sadalīja četrās kastās. Mongoļi veidoja no nodokļiem atbrīvotu eliti, kuru uzturēja ķīniešu zemnieki. Otru priviliģēto šķiru veidoja mongoļu ārvalstu sabiedrotie, galvenokārt no Centrālāzijas, kas arī nemaksāja nodokļus un ieņēma vadošos amatus un kontrolēja tirdzniecību. Trešo šķiru veidoja ķīnieši no Ķīnas ziemeļiem un ceturto šķiru ķīnieši no iekarotās Sunu valsts dienvidos. Zemniekus bieži piespieda veikt klaušu darbus infrastruktūras projektos.[2] 13.gs. beigās impērijā dzīvoja ap miljons mongoļu, miljons centrālāziešu, 10 miljoni ziemeļķīniešu un 60 miljoni dienvidķīniešu.[3]

Hubilajhana ilgā valdīšana bija radījusi stabilitātes iespaidu, taču nomadu mongoļu augstmaņi nebija pārņēmuši ķīniešu tradīcijas. Hubilajhans par mantinieku bija izvēlējies savu dēlu, taču tas mira 1285. gadā, vēl pirms tēva un troni mantoja Temurs, viens no mazdēliem. Arī Temura dēls mira pirms tēva, un troni mantoja Temura brāļadēli. 1323. gadā nogalināja imperatoru, un tronī iecēla citu valdošās ģimenes pārstāvi. 1328. gadā divu radinieku frakciju starpā sākās karš par troni, kas pēc vairāku pretendentu nogalināšanas beidzās 1329. gadā, ar Temurhana atkārtotu kāpšanu tronī. Pēc viņa nāves 1332. gadā atkal sākās karš par varu, kas beidzās 1333. gadā ar 13 gadus vecā Temurhana kāpšanu tronī.

Troņa nestabilitāte izraisīja arī valsts pārvaldes un sabiedrības nestabilitāti. Par spīti mongoļu aizliegumam, ciematu un pilsētu iedzīvotāji sāka bruņoties, lai nodrošinātu savu drošību. No zemnieku vidus nāca daudzi vēlākās sacelšanās vadoņi. Provinču gubernatori veidoja sev padotus militāros spēkus. Bandītu un kontrabandistu bruņotās vienības, īpaši piekrastes rajonos, ieguva aizvien lielāku ietekmi. Sāka veidoties budistu sektu bruņotās vienības.

1333. gadā sākās bads, kas turpinājās daudzus turpmākos gadus. 1344. gadā pārplūda Huanhe upe, tā sāka mainīt gultni, appludinot un iznīcinot lauksaimniecības zemes platības, kā arī Lielo Ķīnas kanālu, kas nodrošināja pārtikas piegādes no dienvidiem uz ziemeļiem, kur plosījās bads. 1351. gadā 150 000 zemnieku mobilizēja Lielā Ķīnas kanāla un Huanhe dambju remontam. Remonta laikā lielākā daļa strādnieku gāja bojā, bet izdzīvojušie pievienojās dumpiniekiem. 1351. gadā sākas Sarkano apsēju sacelšanās.

Jau pēc 1330. gada valstī uzliesmoja reliģisko sektu aizsāktas sacelšanās Dzjansji un Hunaņas provincēs. 1341. gadā vien notika vairāk nekā 300 nabadzīgu zemnieku un bandītu sacelšanās. Dabas katastrofas, bads un dumpji, tas viss iedzīvotājiem liecināja, ka mongoļu Juaņu dinastija ir zaudējusi Debesu mandātu valdīt.

1340. gadā par Juaņu valdības vadītāju kļuva Togto, kurš centās reformēt valsts aparātu un apspiest dumpjus reģionos. Konservatīvie spēki panāca viņa atlaišanu 1344. gadā, taču viņš tika atjaunots amatā no 1349. līdz 1354. gadam. Togto atkal tika atlaists brīdī, kad vadīja veiksmīgu kampaņu pret dumpiniekiem, un pēc 1355. gada Juaņu dinastijas sabrukums bija neizbēgams.

1368. gadā Juaņu dinastija krita, kad pēdējais imperators Temurhans ar galmu bēga uz bijušo mongoļu impērijas galvaspilsētu Karakorumu. Ķīnā sāka valdīt Min dinastija.

Valsts pamatlikums "Jasa" - Iasa-name-ij buzurg ("Lielā jasas grāmata") - postulēja absolūtu reliģijas brīvību: reliģija un valsts šķirtas, visas reliģijas valsts priekšā līdztiesīgas. Hubilaja hana laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islāma, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmīras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

Mongoļu impērija

labot šo sadaļu
 
Mongoļu impērijas dalījums ap 1300. gadu

De jure tā bija vienota milzu impērija (teritoriālā ziņā lielākā valsts cilvēces vēsturē) ar vienu likumdošanu, administratīvo struktūru, valūtu, valsts pastu, nodokļu un muitas sistēmu. De facto tā bija 4 suverēnu un ne vienmēr savstarpēji draudzīgu lielvalstu federācija, kurās valdīja čingizīdi (Čingishana pēcteči), un kuras imperatoram pakļāvās visai nosacīti:

Juaņu valdnieki

labot šo sadaļu
tempļa vārds (廟號 miàohào) hana vārds vārds (姓名 - xìngmíng) valdīšanas
laiks
valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās laiks
Mongoļu dzimtas nosaukumu "Bordžigini" lieto reti. Avotos visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (Juaņ) + tempļa vārds vai pēcnāves vārds.
Savukārt vēstures literatūrā visbiežāk lieto mongoļu hana vārdu.
Šidzu
(世祖 - Shìzǔ)
Hubilai-hans Bordžigins Hubilajs
(孛兒只斤忽必烈)
(Bèi'érzhījīn Hūbìliè)
1260.-1294.
  • Džuntun (中統 - Zhōngtǒng) 1260.-1264.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1264.-1294.
Čendzun
成宗 Chéngzōng
Oldžaitu-hans Bordžigins Temurs
(孛兒只斤鐵木耳)
(Bèi'érzhījīn Tiěmù'ěr)
1294.-1307.
  • Juaņdžeņ (元貞 - Yuánzhēn) 1295.-1297.
  • Dade (大德 - Dàdé) 1297.-1307.
Vudzun
(武宗 - Wǔzōng)
Gjuluk-hans Bordžigins Kaišans
(孛兒只斤海山)
(Bèi'érzhījīn Hǎishān)
1308.-1311.
  • Džida (至大 - Zhìdà) 1308.-1311.
Žeņdzun
(仁宗 - Rénzōng)
Bujantu-hans Bordžigins Ajurbaribadra
(孛兒只斤愛育黎拔力八達)
(Bèi'érzhījīn Àiyùlíbálìbādá)
1311.-1320.
  • Huancjin (皇慶 - Huángqìng) 1312.-1313.
  • Jaņju (延祐 - Yányòu) 1314.-1320.
Jindzun
(英宗 - Yīngzōng)
Sudhipala-gegens Bordžigins Shudhipala
(孛兒只斤碩德八剌)
(Bèi'érzhījīn Shuòdébālá)
1321.-1323.
  • Džindži (至治 - Zhìzhì) 1321.-1323.
Dzjiņdzun
(晉宗 - Jìnzōng) (1)
pēcnāves vārds
Taidin Di
(泰定帝 - Tàidìng Dì) (2)
Temur-hans I Bordžigins Esentemurs
(孛兒只斤也孫鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Yěsūntiěmùér)
1323.-1328].
  • Taidin (泰定 - Tàidìng) 1321.-1328.
  • Džihe (致和 - Zhìhé) 1328.
nav zināms (1)
pēcnāves vārds
Tjaņšuņ Di
(天順帝 - Tiānshùn Dì) (2)
Arig Buga-hans Bordžigins Arig-Buga
(孛兒只斤阿速吉八)
(Bèi'érzhījīn Āsùjíbā)
1328.
  • Tjaņšuņ (天順 - Tiānshùn) 1328.
Veņdzun
文宗 Wénzōng
Temur-hans II Bordžigins Tog-Temurs
(孛兒只斤圖鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Tútiěmùér)
1328.-1329.
un 1329.-1332.
  • Tjaņli (天曆 - Tiānlì) 1328.-1330.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1330.-1332.
Mindzun
(明宗 - Míngzōng)
Kutugtu-hans Bordžigins Kušars
(孛兒只斤和世剌)
(Bèi'érzhījīn Héshìlà)
1329. nav zināms
Niņdzun
(寧宗 - Níngzōng)
Jindžinbal-hans Bordžigins Jindžinbals
(孛兒只斤懿璘質班)
(Bèi'érzhījīn Yìlínzhìbān)
1332.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1332.
Huidzun
(惠宗 - Huìzōng) (1)
pēcnāves vārds
Šuņdi
(順帝 - Shùndì)
Temur-hans III Bordžigins Togon-Temurs
(孛兒只斤妥懽鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Tuǒhuān Tiěmùér)
1333.-1370.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1333.
  • Juaņtun (元統 - Yuántǒng) 1333.-1335.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1335.-1340.
  • Džidžen (至正 - Zhìzhèng) 1341.-1368.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1368.-1370.
(1) Vēsturiski visbiežāk izmantotā forma tikai šiem imperatoriem: Juaņ + pēcnāves vārds, piemēram, 元泰定帝 - Juaņ Taidin Di.

(2) Tas nav īstais pēcnāves vārds, bet gan izveidots vēlāk, atvasinot no valdīšanas devīzes.

  1. «Yuan Dynasty Timeline». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. novembrī. Skatīts: 2017. gada 12. oktobrī.
  2. Kublai Khan
  3. China Under Mongol Rule

Ārējās saites

labot šo sadaļu