Japānas susuris (Glirulus japonicus) ir viena no susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgo grauzēju sugām, kas ir vienīgā suga Japānas susuru ģintī (Glirulus).[1] Japānas susuris ir endēma Japānas dzīvnieku suga, sastopams Honsju, Šikoku, Kjusju un Dogo salās.[2] Mājo mērenās joslas lapkoku un skujkoku mežos.[3] Ģenētiskie pētījumi liecina, ka Japānas susuris izolācijā dzīvojis 25—30 milj. gadus.[4]

Japānas susuris
Glirulus japonicus (Schinz, 1845)
Japānas susuris
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
ApakškārtaVāverveidīgie (Sciuromorpha)
DzimtaSusuri (Gliridae)
ApakšdzimtaSusuru apakšdzimta (Glirinae)
ĢintsJapānas susuri (Glirulus)
SugaJapānas susuris (Glirulus japonicus)
Japānas susuris Vikikrātuvē

Izskats labot šo sadaļu

 
Japānas susurim uz muguras ir melna garensvītra
 
Ziemu Japānas susuris pavada ciešā ziemas miegā

Japānas susuris ir viens no mazākajiem visā susuru dzimtā. Tas vizuāli atgādina gan vāveri, gan peli.[3] Ķermeņa garums (bez astes) 6,5—8 cm, astes garums 4—5,5 cm, svars 14—40 g.[5][6]

Kažoka matojums samērā īss, bet biezs. Mugurpuse brūna vai pelēkbrūna ar tumši brūnu vai melnu garensvītru pār muguru. Ķermeņa apakšpuses apmatojums gaišāks, dzeltenīgāks. Acis lielas un melnas. Aste gara, kupla un viegli saplacināta. Ausīm no aizmugures pūkains matojums. Kājas īsas, apmēram vienāda garuma. Pēdām labi attīstīti spilventiņi, kas palīdz kāpelēt pa kokiem. Pakaļkāju pēdām 5 pirksti, priekškājām 4 pirksti. Tie ir gari, lokani, ar līkiem, asiem nagiem. Abi dzimumi izskatās līdzīgi.[3][6]

Uzvedība labot šo sadaļu

Japānas susuris sastopams galvenokārt kalnu mežos 400—1800 m virs jūras līmeņa, bet mājo arī zemākās un siltākās vietās.[3] Japānas susuris ir nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā. Vasarā aktīvs krēslas stundās un naktī. Galvenokārt uzturas kokos vai krūmos un, salīdzinot ar citiem susuriem, attīstījis spēju ātri skriet pa zaru apakšpusēm, karājoties ar galvu uz leju. Pieaugušie īpatņi ir teritoriāli vienpatņi. Teritorijas lielas, tēviņiem lielākas nekā mātītēm, parasti tēviņa teritorija pārsedzas ar vairāku mātīšu teritoriju. Terotorija tiek iezīmēta ar urīnu.[3][5]

Vasarā Japānas susuris iekārto lodveida guļamligzdu, kurā atpūšas dienas laikā. Vīta no koka mizu stērbelītēm un no ārpuses nosegta ar ķērpjiem. Parasti atrodas koka dobumā, bet var būt arī seklā pazemes alā, klinšu spraugā vai akmeņu kaudzē.[5] Ziemu pavada ciešā ziemas miegā,[3][5] parasti no oktobra līdz aprīlim vai maijam.[3][4] Ziemas miga tiek ierīkota seklā zemes iedobē (1—5 cm dziļumā[7]) vai zem sakritušām koku lapām un kritalām.[4] Ziemo pa vienam.[7]

Barība labot šo sadaļu

 
Lai ziemā varētu nogulēt vairākus mēnešus, rudenī barošanās ir īpaši intensīva

Japānas susuris ir visēdājs un barojas ar sēklām, augļiem, ziedputekšņiem, nektāru, koku mizu, kukaiņiem un putnu olām. Migas tuvumā mēdz slēpņos noglabāt barības rezerves. Pirms ziemas īpaši intensīvi barojas, lai uzaudzētu tauku kārtiņu.[3][4][5] No barības ar augstu celulozes sastāvu Japānas susuris izvairās, jo nespēj to sagremot (tam nav aklās zarnas).[5]

Vairošanās labot šo sadaļu

Pavasarī, uzreiz pēc mošanās no ziemas miega, sākas vairošanās sezona. Izlīduši no ziemas migām, susuri uzsāk skaļas vokalīzes, cenšoties sasaukt pretējo dzimumu. Japānas susuri ir poligāmitēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Grūsnības periods ilgts apmēram mēnesi. Jūnijā vai jūlijā piedzimst apmēram 4 kaili, nevarīgi un akli mazuļi. Acis atveras apmēram 18 dienu vecumā. Sasniedzot 4—6 nedēļu vecumu jaunie susuri kļūst patstāvīgi. Dzimumgatavība iestājas nākamā gada pavasarī. Dzīves ilgums 3—6 gadi.[3][5]

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu