Jānis Eglons

Jānis Eglons (1888—1971) bija latviešu izcelsmes skulptors, koktēlnieks un restaurators, Maskavas Paleontoloģijas institūta zinātniskais līdzstrādnieks.

Jānis Eglons
Eglons.jpg
Dzimis 1888. gada 23. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Biržu pagasts, Jēkabpils apriņķis, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1971. gada 18. jūlijā (82 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Nozares tēlniecība
Mācījies Sanktpēterburgas mākslas akadēmija
Slavenākie darbi Izmirušu dzīvnieku rekonstrukciju skulptūras

BiogrāfijaLabot

Jānis Eglons dzimis 1888. gada 23. septembrī bijušā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Saušu" mājās, galdnieka Mārtiņa Eglona ģimenē. Finansiālu apstākļu dēļ 1892. gadā ģimene pārcēlās uz Pēterburgu. Šeit Eglona tēvs vispirms iekārtojās mēbeļu fabrikā, bet pēc tam kā augstas kategorijas meistars viņš pārgāja strādāt uz Carskoje Selo (mūsdienās Puškina) par daiļgaldnieku. Tēva arods ietekmēja arī viņa dēlu. Sešpadsmit gadu vecumā J. Eglons iestājās Mākslas veicināšanas skolā skulptūras nodaļā. Tajā pašā laikā viņš strādāja par mācekli kokgriezēju Sļepuškina darbnīcā. Jau tajā laikā Eglons veica restaurācijas darbus, atjaunojot zaudētus kokgriezumus u.c. pils un parka paviljonu greznojumu detaļas. Līdztekus tam viņš izgatavoja to miniatūrus modeļus, kas vēlāk kļuva par muzeja eksponātiem. Šajā laikā Eglons arī mācīja vidusskolās galdniecību un koktēlniecību.

Pēc boļševiku revolūcijas 1918. gadā Eglons iestājās Sarkanajā armijā un piedalījās kaujās pie Somijas robežas. 1920. gadā viņu tieši no strēlnieku pulka aizkomandēja uz Celtniecības tehnikumu Petrogradā. Pēc gada Eglons demobilizējās un iestājās Štiglica skolas skulptūras nodaļā, bet pēc tam pārgāja uz Mākslas akadēmiju, kuru beidza 1925. gadā.

Bet vēl pirms akadēmijas beigšanas 1923. gadā Eglons pēc Kara medicīnas akadēmijas profesora V.Tonkova ieteikuma tika pieņemts PSRS ZA Ģeoloģijas muzejā (uz šī muzeja bāzes 1930. gadā tika dibināts PSRS ZA Paleontoloģijas institūts). Līdz ar to visa turpmākā Eglona darbība bija saistīta ar mugurkaulnieku paleontoloģiju. Savus pirmos darbus šajā jomā viņš veica PSRS ZA korespondētājlocekļa (vēlāk akadēmiķa) A.Borisjaka vadībā, kurš bija viens no diviem ievērojamākajiem Padomju Savienības paleontologiem šajā nozarē. Viņš restaurēja fosilo mugurkaulnieku (rāpuļu un zīdītāju) kaulus, no koka un ģipša izgatavoja trūkstošās daļas. Tajā pašā laikā Eglons izgatavoja dažādu izmirušo mugurkaulnieku galvaskausu un skeletu kopijas (zinātniskās apmaiņas vajadzībām), kā arī dzīvnieku rekonstrukciju samazinātas skulptūras. Bez visa tā viņš preparēja un montēja kopā dinozauru un seno zīdītāju skeletus. Bez darba, kuru Eglons veica laboratorijas apstākļos, viņš daudz laika veltīja seno mugurkaulnieku meklēšanai un izrakumiem, piedalīdamies gandrīz 40 ekspedīcijās.

Kopā ar Borisjaka turpinātājiem I. Jefremovu un J. Orlovu (vēlāko akadēmiķi) un ar viņu līdzstrādniekiem Eglons piedalījās perma perioda deinocefālu (rāpuļu) izrakumos pie Volgas, indrikotēriju u.c. terciāra zīdītāju izrakumos Kazahijā, terciāra zivju izrakumos Kaukāzā, devona zivju izrakumos Sibīrijā, hiparionu faunas izrakumos Moldovā, dinozauru un terciāra zīdītāju izrakumos Mongolijā un Ķīnā. Kopā ar preparatoru M.Prohorovu un I.Jefremovu Eglons izstrādāja milzīga izmēra, trauslu kaulu speciālu ievākšanas metodiku. Kaulus izraka kopā ar visu iezi, nodrošinot gan pilnīgu materiāla saglabāšanu, gan darbu ātrumu. Ekspedīcijās Eglons apmācīja daudz daudz vietējo un ārzemju preparatoru — izrakumu speciālistu.

Bet galvenais Eglona nopelns ir mugurkaulnieku restaurācijas un izgatavotās rekonstrukciju skulptūras. Maskavas Paleontoloģijas muzeja mugurkaulnieku skeletu lielāko daļu ir preparējis un montējis tieši viņš. Kaut gan Eglonam bija teicamas anatomijas zināšanas un intuīcija, viņš strādāja, pastāvīgi konsultējoties ar dažādiem speciālistiem, attiecīgo izrokamo dzīvnieku grupu pazinējiem. Šāda sadarbība nodrošināja augstu atbilstības pakāpi restaurācijā. Reizēm Eglona veidotās kopijas pat speciālisti ar grūtībām spēja atšķirt no oriģināliem. Nerestaurētajiem eksponātiem viņš prata piešķirt ārēju pilnvērtību, un reizē palīdzēt zinātniekiem pareizāk un uzskatāmāk orientēties izmirušo dzīvnieku veidola atjaunošanā. Tāpēc Eglona darbiem ir ne tikai muzejiska, bet arī zinātniska nozīme, kas mugurkaulnieku paleontoloģijas nozarē ir zinātnisko pētījumu neatņemama sastāvdaļa. Eglona darināti dažādu eksponātu atlējumi zinātniskās informācijas apmaiņas kārtībā ir nosūtīti uz daudzu pasaules valstu paleontoloģijas muzejiem.

Palīgu trūkuma dēļ Eglonam nācās daudz laika veltīt tehniskajam darbam, kas ierobežoja viņa radošo darbību. Diemžēl līdz mūža beigām viņš ieņēma pieticīgu jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatu. 1945. gadā Paleontoloģijas institūts mēģināja panākt, lai viņam piešķirtu mākslas zinātņu kandidāta grādu par skulpturālo darbu krājumu (Eglons epizodiski piedalījās arī pilsoniskā žanra skulptūru darināšanā metro stacijām, memoriāliem u.c.), taču bez sekmēm.

Neskatoties uz to, ka Eglons no Latvijas aizbrauca agrā bērnībā, saites ar Latviju viņš pilnībā nesarāva. Viņš vairākkārt brauca uz Latviju atpūsties, un zinātniskajos komandējumos interesējās par Latvijas Dabas muzeja darbību. Viņa plānos bija arī priekš Dabas muzeja izgatavot savu darbu kopijas. Eglons gatavojās braukt arī uz nesen konstatēto devona zivju atradni Lodē, taču savus plānus realizēt neizdevās. Viņš pēkšņi mira 1971. gada 18. jūlijā.[1]

 
J. Eglons uz pirmās dienas konvertes

PiemiņaLabot

Jāņa Eglona vārdā ir nosaukta izmirušu haizivju suga Xenosynechodus egloni Glickman, 1980, kā arī izmirušu bezžokļaiņu ģints Eglonaspis Obruchev, 1959, dzimta Eglonaspididae un apakškārta Eglonaspidida. Bez to, 2020. gadā uz Paleontoloģijas institūta jubileju Krievijas pasts izlaida pirmās dienas konverti ar profesoru P. Čudinovu un J. Eglonu pie estemmenozuha (Estemmenosuchus uralensis Chudinov, 1960) galvaskausa.

AtsaucesLabot

  1. Dabas un vēstures kalendārs 1974. gadam, izdevniecība "Zinātne", Rīga, 1973., 139-144. lpp.