Tēlniecība

(Pāradresēts no Skulptors)

Tēlniecība ir tēlotāja mākslas veids, trīsdimensiju māksla, kurā no dažādiem materiāliem (koka, akmens, māla, ģipša, metāla u. c.) tiek radīti telpiski mākslas tēli, darbi (ciļņi, statujas, skulptūras u. c.).

Tēlniecības vēsture

labot šo sadaļu

Tēlniecībā kā mākslas forma radās jau aizvēsturē. Lielākā daļa akmens laikmeta statuešu tika veidotas no ziloņkaula vai mīksta akmens, taču atrastas arī māla cilvēku un dzīvnieku figūras. Centrāleiropā atrastas nelielas statujas, ko dēvē par Venērām (vispazīstamākā no tām ir Villendorfas Venēra, kas izveidota aptuveni 24 000. — 22 000. gadā p. m. ē.).

Tuvie Austrumi

labot šo sadaļu
 
Ebihila statuja (apmēram 2400. gadā p. m. ē., Luvra), Tuvie Austrumi

Šumeru, akadiešu un babiloniešu kultūrās tēlniecībā izmantoja bazaltu, diorītu, smilšakmeni un alabastru, kā arī varu, zeltu, sudrabu, gliemežvākus un dārgakmeņus. Keramikai un terakotas skulptūrām lietoja mālu. Akmens skulptūras tika veidotas reti, jo akmens bija jāieved no citām zemēm.

Šumeru un akadiešu perioda skulptūrām raksturīgas lielas acis un garas bārdas. Daudzi meistardarbi atrasti Ūras karaliskajā kapsētā, tostarp koka arfa ar zelta inkrustējumu un zelta vērša galvu (no apmēram 2650. gada p. m. ē.).

Senā Ēģipte

labot šo sadaļu

Ēģiptieši tēlniecībā attēloja sfinksas (mitoloģisku dzīvnieku statujas ar lauvas ķermeni un cilvēka vai dzīvnieka galvu), no kurām visslavenākā ir Gīzas sfinksa (no apmēram 2500 gada p. m. ē.), kas ir aptuveni 60 pēdas augsta un 240 pēdas gara. Ēģiptieši veidoja arī nelielas statujas, piemēram, Ehnatona un Nofretetes skulptūras, kas veidotas no kaļķakmens un krāsotas.

Senā Grieķija un Roma

labot šo sadaļu
 
Milosas Venēra (sengrieķu skulptūra, kurā attēlota Afrodīte, apmēram 130. gads p. m. ē.)

Arhaikas laikmetā nozīmīgākā tēlniecības forma bija kuross, vīrieša kailfigūra. Nebija nozīmes reālistiskam cilvēka attēlojumam; attēloja ideālu. Nenošķīra sekulāro un sakrālo, jo dievi mēdza pieņemt arī cilvēka formu.

Ap 6. gadsimta p.m.ē. vidu kurosu statujas sāka kļūt nedaudz dzīvīgākas, ar laipnāku sejas izteiksmi, ko sāka saukt par "arhaisko smaidu". Attēlojums kļuva reālistiskāks. Arhaiskās tēlniecības iezīmes ir frontāls nostatījums, svinīga poza, stilizēta, nedzīva sejas izteiksme.

Arhaikas beigu posma koru statujas joprojām veidoja sastingušās pozās, taču vaibstos un proporcijās jau bija jaušams plastiskums. Klasiskais periods aizsākās ar tādiem darbiem kā "Kora peplā" un "Kora no Akropoles".

Klasiskajā periodā tēlniecība kļuva dabiskāka. Veiksmīgāk tika atveidots cilvēka augums.

Slavenākais tēlnieks 5. gadsimta p.m.ē. vidū bija Mīrons no Beotijas, kura slavenākais darbs ir "Uzvarētājs diska mešanā" (skulptūrā redzams, ka diska metēja muskuļi saspringti līdz pēdējam, bet seja — mierīga).

Tēlnieks Feidijs Akropolei izveidoja trīs statujas, veltītas Atēnai, kā arī Zeva statuju Olimpijā, ko tradicionāli uzskata par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem.

Gotikas posma tēlniecība attīstījās ciešā saistībā ar arhitektūru. Gotikas tēlniecību raksturo pāreja no abstraktajiem principiem mākslā uz interesi par reālās pasaules parādībām (lai gan joprojām dominēja reliģiskā tematika, tēli ieguva cilvēciskas iezīmes un biežāk tika tēloti laicīgi sižeti, veidoti portreti) un stājtēlniecības attīstība (galvenā forma gotikas tēlniecībā bija apaļskulptūra).

Renesanses laika tēlniecībai raksturīgs naturālisms (skat. Donatello "Dāvidu"). Viens no nozīmīgākajiem renesanses tēlniekiem bija Mikelandželo, kura skulptūra "Dāvids", iespējams, ir viena no slavenākajām pasaulē.