Izraēlas zeme
Izraēlas zeme (ivritā: אֶרֶץ יִשְׂרָאֵל — Eretz Yisrael), arī Apsolītā zeme, ir termins, kas vēsturiski un reliģiski apzīmē teritoriju, kas atrodas Tuvajos Austrumos, galvenokārt mūsdienu Izraēlas un Palestīnas autonomijas teritorijā. Šai zemei ir dziļa nozīme ebreju, kristiešu un musulmaņu tradīcijās un kultūrās. Tā ir vēsturiska un reliģiska koncepcija, kas saistīta ar ebreju tautas saknēm un Bībeles stāstiem.
Izraēlas zeme tiek uzskatīta par Dieva solīto zemi ebreju tautai. Bībelē tā aprakstīta kā teritorija, ko Dievs deva Ābramam un viņa pēctečiem (Radīšanas grāmata 12:7). Tās robežas dažādos Bībeles avotos tiek definētas atšķirīgi, bieži ietverot teritorijas starp Vidusjūru, Jordānas upi un daļēji pat vēl plašākas.
Teritorija kalpoja par senebreju valstu centru (aptuveni 11.–6. gs. p.m.ē.). Pēc Jūdejas sacelšanās romieši 2. gadsimtā šo teritoriju pārdēvēja par Palestīnu, lai izdzēstu jūdu identitāti. Viduslaikos tā bija daļa no Arābu kalifātiem, vēlāk Krustnešu valstīm un Osmaņu impērijas.
19. gadsimta beigās Eretz Yisrael kļuva par centrālo ideju cionisma kustībai, kas aicināja ebrejus atgriezties vēsturiskajā dzimtenē un 1948. gadā tika izveidota Izraēlas Valsts, kas aptver daļu no vēsturiskās Izraēlas zemes. Politiski un reliģiski pastāv konflikts starp ebrejiem un Palestīnas arabiem par teritorijas piederību.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Izraēlas zeme.
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)