Iznīcinātāju bataljoni
Iznīcinātāju bataljoni (krievu: истребительные батальоны) bija PSRS militarizēti formējumi Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tā. Iznīcinātāju bataljoni tika izveidoti piefrontes rajonos 1941. gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma PSRS. Bataljonu uzdevums bija cīņa ar iespējamo pretinieku desantu, vietējās pretošanās apspiešana un militāro objektu apsardze. Bataljoni bija pakļauti Iekšlietu komisariātam. 1941. gada jūlijā PSRS bija izveidoti 1755 iznīcinātāju bataljoni ar 328 tūkstošiem cilvēku. Sarkanajai armijai atkāpjoties, 250 tūkstošus cilvēku iekļāva regulārās armijas rindās, bet ap 30 tūkstošu atstāja partizānu cīņām. Pēc kara beigām bataljoni tika izmantoti cīņai pret mežabrāļiem Baltijas republikās un Ukrainas nemiernieku armiju Rietumukrainā, kā arī represiju veikšanai.
| Iznīcinātāju bataljoni | |
|---|---|
 NKVD Tulas nodaļas iznīcinātāju bataljona komandieru un kaujinieku grupa 1941. gads. | |
| Darbība | 1941. gada 24. jūnijs – 1954. gads |
| Valstis |
 Padomju Savienība |
| Tips | Paramilitārs |
| Loma | Iekšējā drošība |
| Lielums | 328 000 |
| Daļa no |
 NKVDSarkanā armija |
| Motto(s) | Ja ienaidnieks nepadosies, viņš tiks iznīcināts. |
| March | Internacionāle |
| Gadadienas | 24. jūnijs |
| Komandieri | |
| Ievērojami komandieri |
Dmitrijs Kramarčuks Mihails Pasternaks |
Iznīcinātāju bataljoni Latvijā labot šo sadaļu
1941. gadā Latvijā nepaspēja organizēt iznīcinātāju bataljonus, bet to funkcijas uzdeva veikt 1941. gada jūnijā izveidotajai Strādnieku gvardei. Pavēle par iznīcinātāju bataljonu veidošanu Latvijā tika izdota 1944. gada maijā, gatavojoties iebrukumam Latvijas teritorijā. Bataljonus bija paredzēts komplektēt, pirmkārt, no komunistiem, komjauniešiem un padomju aktīva personām, bet par komandieriem nozīmēt NKVD apriņķu un pilsētu daļu darbiniekus. Bataljoni tika veidoti apriņķos, bet pagastos darbojās vadi.[1] Bataljonu kaujinieki apsargāja vietējās padomju iestādes un piedalījās akcijās pret nacionālajiem partizāniem. Pēc LPSR Iekšlietu ministrijas nodaļas cīņai pret bandītismu datiem, 1946. gada vidū Latvijā bija 20 iznīcinātāju bataljoni ar 15 202 cīnītājiem. 1947. gada janvārī, pēc šiem pašiem datiem, 20 bataljonos bija 14 252 cilvēki, no tiem 1357 (ap 10%) — algoti. Gada laikā par politisko neuzticamību un laupīšanām no bataljoniem izslēgti 850 cilvēki (5,9%), no kuriem 131 arestēts. 1947. gada 1. martā iznīcinātāju bataljoni no Iekšlietu ministrijas tika nodoti Valsts drošības ministrijas pakļautībā.[2] 1949. gada martā iznīcinātāju bataljonu kaujinieki piedalījās iedzīvotāju masveida deportācijās.[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Pavēle par iznīcinātāju bataljonu organizēšanu Arhivēts 2007. gada 6. decembrī, Wayback Machine vietnē. historia.lv
- ↑ Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 357. lpp.
- ↑ Strods, Heinrihs. Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā