Islandes vēsture

Islandes vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Islandes teritorijā.

Islandes karte 16. gadsimtā.

Kolonizēšana un valsts izveidošana (874—1262)

Altinga sapulce Tingvelirā (Þingvellir), 19. gadsimta attēls

Tiek uzskatīts, ka pirmie cilvēki, kas ieradās Islandē, bija īru mūki 8. gadsimtā. Arheoloģiskie izrakumi liecina par labu šai teorijai. Domājams, ka mūki devās prom, kad uz salas sāka apmesties norvēģi, kas uzsāka sistemātisku salas kolonizēšanu laika posmā no aptuveni 870. līdz 930. gadam m. ē. Pirmais zināmais norvēģu ieceļotājs bija Ingolfurs Arnarsons, kurš uzcēla savas mājas Reikjavīkā 874. gadā. Ingolfuram sekoja daudzi citi emigranti, pārsvarā norvēģi un viņu īru vergi.

Līdz 930. gadam praktiski visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija sadalīta un iedzīvotāji izveidoja Altingu — kopsapulci jeb asambleju ar likumdevēju un tiesu sistēmas funkcijām, kas bija Islandes valsts politiskais centrs. Islandes altings tiek uzskatīts par visvecāko parlamentu pasaulē. Ap 1000. gadu tika pārņemta kristietība. Valsts pastāvēja līdz 1262. gadam, kad, pieaugot atsevišķu Islandes vadoņu spēkam, sākotnējā kolonizētāju politiskā sistēma izrādījās darboties nespējīga.

Viduslaiki un agrā modernā ēra

Iekšējo nemieru un nesaskaņu dēļ tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Islande nonāca Norvēģijas pakļautībā. 14. gadsimtā, kad Norvēģijas karaļnams apvienojās ar Dānijas karaļnamu Kalmāras ūnijā, Islande kļuva par daļu no Dānijas-Norvēģijas karaļvalsts. Turpmāko gadsimtu laikā Islande bija viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Neauglīgā augsne, vulkānu izvirdumi un skarbais klimats radīja smagus dzīves apstākļus cilvēkiem, kuru iztika bija galvenokārt bija atkarīga no lauksaimniecības. Mēris skāra Islandi 1402.—1404. gadā un atkal 1494.—1495. gadā, katru reizi atņemot dzīvību apmēram pusei iedzīvotāju.

Ap 16. gadsimta vidu Dānijas karalis Kristiāns III sāka ieviest luterismu visās pakļautajās teritorijās. Pēdējam Islandes katoļu bīskapam galva tika nocirsta 1550. gadā un līdz ar to valsts pilnībā pārgāja uz luterismu. Līdz pat šodienai luterisms ir saglabājies kā dominējošā reliģija valstī. 17. un 18. gadsimtā Dānija ieviesa Islandē striktus tirdzniecības ierobežojumus, kas būtiski kavēja Islandes ekonomikas attīstību. Piekrastes iedzīvotāji cieta arī no pirātu uzbrukumiem. Baku epidēmija 18. gadsimtā nogalināja ap trešdaļu iedzīvotāju. 1783. gadā notika Laki vulkāna izvirdums, kam bija postošas sekas, jo pēc izvirduma izmira apmēram puse mājdzīvnieku, kas izraisīja badu iedzīvotāju vidū, samazinot iedzīvotāju skaitu par ceturtdaļu.

Neatkarības kustība un pasaules kari (1814—1945)

1814. gadā ar Ķīles miera līgumu Dānija un Norvēģija kļuva par atsevišķām karalistēm, taču Islande palika Dānijas pakļautībā. 19. gadsimta laikā salas klimats aizvien pasliktinājās, tāpēc iedzīvotāji masveidā izceļoja uz Jauno pasauli, lielākoties uz Manitobu Kanādā. Ap 15 000 no 70 000 iedzīvotāju pameta Islandi.

Taču 19. gadsimtā, iespaidojoties no romantisma un nacionālisma idejām kontinentālajā Eiropā, sāka mosties arī islandiešu nacionālā pašapziņa. Par neatkarības kustības vadītāju kļuva Jons Sigurdsons. 1874. gadā Dānija atļāva Islandei pieņemt savu konstitūciju un uzņemties pašpārvaldi, kuras tiesības tika paplašinātas 1904. gadā. Islande daļēju neatkarību ieguva 1918. gadā, kad tika parakstīta vienošanās ar Dāniju, kurā Islande tika atzīta par neatkarīgu valsti Dānijas karaļnama sastāvā. Dānija turpināja uzraudzīt Islandes ārpolitiku un ārlietas.

Otrā pasaules kara laikā Islande tāpat kā Dānija saglabāja neitralitāti. Taču, kad 1940. gadā Dāniju okupēja Vācija, Islandes parlaments pasludināja, ka Islandes valdība pārņem Dānijas karaļa funkcijas attiecībā uz Islandes ārlietām. Mēnesi vēlāk, 1940. gada maijā, britu karaspēks okupēja Islandi, pārkāpjot tās neitralitāti. 1941. gadā atbildība par Islandi pārgāja ASV rokās. Sabiedroto spēki palika Islandē līdz kara beigām.

1943. gada 31. decembrī beidzās termiņš Islandes ūnijas līgumam ar Dāniju, kas 1918. gadā tika noslēgts uz nākamajiem 25 gadiem. 1944. gada maijā notika referendums kurā islandieši balsoja par vienošanās ar Dāniju izbeigšanu un republikas izveidošanu. Formāli Islande kļuva par neatkarīgu republiku 1944. gada 17. jūnijā un Svens Bjērnsons kļuva par pirmo Islandes prezidentu.

Jaunāko laiku vēsture (pēc 1946. gada)

Britu un islandiešu kuģi satriecas Atlantijā okeānā Mencu kara laikā

1946. gadā Sabiedroto okupācijas spēki atstāja Islandi, kas formāli kļuva par NATO locekli 1949. gada 30. martā. 1951. gada 5. martā tika parakstīts aizsardzības līgums ar ASV. Amerikāņu militārie spēki atgriezās Islandē un palika tur visu Aukstā kara laiku, atstājot Islandi tikai 2006. gada rudenī. Islande ir vienīgā NATO valsts, kurai nav sava valsts karaspēka.

Pēc Otrā pasaules kara Islandē sākās ekonomiskās izaugsmes periods, ko veicināja zvejniecības industrializācija un Maršala plāna palīdzība. 1970. gados zīmīgi bija Mencu kari — vairāki konflikti ar Lielbritāniju par Islandes zvejas robežu paplašināšanu. Islandes ekonomika tika būtiski diversificēta un liberalizēta, kad Islande 1994. gadā pievienojās Eiropas Ekonomiskajai Zonai. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam Islande no valsts, kas bija slavena ar zvejniecību, pārtapa par globālu finanšu centru, taču tāpēc tā arī sevišķi smagi cieta 2008. gada globālajā finanšu krīzē.

2008. gadā globālās finanšu krīzes iespaidā Islandē sabruka banku sistēma, kas izraisīja smagas ekonomiskas sekas un recesiju. Krīzes dēļ sākās politiski nemieri, kuru dēļ notika pirmslaika parlamentārās vēlēšanas, pēc kurām Johanna Sigurdardotira kļuva par valsts premjerministri. Viņa ir mūsdienu pirmā atklāti homoseksuālā valdības vadītāja pasaulē.

Iestāšanās sarunas ar ES

2010. gadā Islande kļuva par Eiropas Savienības kandidātvalsti, pievienošanās sarunas tā uzsāka 2011. gada jūnijā, bija plānots rīkot referendumu par iestāšanos 2014. gadā, tomēr pēc 2013. gada parlamenta velēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu.