Imants Vecozols
Imants Vecozols (dzimis 1933. gada 22. jūlijā Madonas apriņķa Liezeres pagastā) ir latviešu gleznotājs un mākslas pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas emeritētais profesors. Nodarbojies arī ar grāmatu ilustrēšanu. Tiek dēvēts par vienu no izcilākājiem mūsdienu latviešu gleznotājiem,[1] īpašu ievērību guvis ar saviem klusās dabas gleznojumiem.[2]
| Imants Vecozols | |
|---|---|
| Dzimis |
1933. gada 22. jūlijā Liezeres pagasts, Madonas apriņķis, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība, pedagoģija, grafika |
| Mācījies | Latvijas Mākslas akadēmijā |
| Mākslas virziens | "skarbais stils" |
| Skolotāji |
Eduards Kalniņš Konrāds Ubāns |
| Skolnieki (-nieces) | Kristaps Zariņš |
| Ģimenes locekļi | Dace Vecozola (meita) |
Biogrāfija labot šo sadaļu
Imants Vecozols dzimis Madonas apriņķa (tagad Madonas novads) Liezeres pagasta "Žīviņu" mājās zemnieku ģimenē. 1949. gadā pabeidzis Kārzdabas sešgadīgo skolu, 1954. gadā — J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, 1960. gadā ar izcilību absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kur mācījies pie Konrāda Ubāna. Izstrādājis diplomdarbu “Uz dzelzceļa uzbēruma” Eduarda Kalniņa vadībā. 1992. gadā LMA ieguvis mākslas maģistra grādu.[2]
Gleznotāja meita Dace Vecozola ir tekstilmāksliniece un pedagoģe.
Mākslinieciskā darbība labot šo sadaļu
Izstāžu dalība labot šo sadaļu
Izstādēs I. Vecozols sāka piedalīties kopš 1958. gada LPSR 2. jauno mākslinieku darbu izstādes. Nozīmīgākās grupu izstādes notikušas Parīzē, Bordo, Strasbūrā, Bristolē, Vinčestrā, Londonā (visas 1993. gadā), Romā (1999. gadā). Personālizstādes notikušas tādās vietās kā Tartu (kopā ar Līviju Endzelīnu), Madona, Rīga, Kauņa, Mainca un Edinburga.[2]
1987. gadā iestājies Latvijas Mākslinieku savienībā.[2]
Stils un tehnika labot šo sadaļu
I. Vecozolu uzskata par izcilu latviešu tonālās glezniecības skolas pārstāvis. Uzreiz pēc LMA absolvēšanas aizrāvies ar t.s. “skarbo stilu” ar atbilstošu tematiku, gleznojot lielizmēra figurālas kompozīcijas. Gleznojis arī ainavas, lauku žanrus, pilsētu skatus, arī ļoti individualizētus portretus. Gleznotāja lielākais ieguldījums ir klusās dabas žanra attīstībā, kur izcēlies ar ārkārtīgi smalkiem tonāli niansētiem uzstādījumiem, kur parasti gaišie laukumi pretstatīti tumšam fonam vai līdzīgas gaišuma pakāpes priekšmeti grupēti vienkopus. Nodarbojies ar materiāla un gaismas mijiedarbes procesu studēšanu. Gleznojis eļļas, temperas, akvareļa un pasteļa tehnikā.[2]
Darbi labot šo sadaļu
Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Kauņas Mākslas muzeja, Tretjakova galerijas un Krievijas Kultūras ministrijas kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.[3]
Ilustrēšana labot šo sadaļu
Strādājis arī ilustrācijas laukā, piemēram, veidojot Andreja Upīša romāna “Sūnu ciema zēni” (1980. gada izdevums), Valda romāna “Staburaga bērni” (1983. gada izdevums), žurnālu “Padomju Latvijas sieviete” un “Zvaigzne” ilustrācijas.[2]
Pedagoģiskā darbība labot šo sadaļu
Pedagoga karjeru I. Vecozols sāka kā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas pasniedzējs (1963—1967), vēlāk pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos (1967—1973) un bija Glezniecības katedras vecākais pasniedzējs (1967—1973). Vēlāk bijis docents (no 1982. gada), Stājglezniecības meistardarbnīcas vadītājs (no 1982. gada) un profesors (no 1989. gada).[2]
Atzinības labot šo sadaļu
1981. gadā ieguvis LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieka nosaukumu un 1. prēmija LPSR Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā. 1983. gadā ieguva Mākslinieku savienības medaļu un diplomu. No 1999. gada Kulturkapitāla fonda Mūža stipendiāts.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Imants Vecozols: Dzīve plašākā amplitūdā». diena.lv. 2012. gada 25. janvārī. Skatīts: 2018. gada 1. oktobrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 «Vecozols Imants». antonia.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. augustā. Skatīts: 2018. gada 22. augustā.
- ↑ «Imants Vecozols». gallery.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 1. oktobrī.