Ieva Paldiņa
Ieva Paldiņa-Rūse (1896. gada 22. marts — nav zināms) bija Latvijas politiķe (PSKP, LKP). Bijusi nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas priekšsēdētāja biedre, kā arī PSRS Augstākās Padomes un Tautību Padomes deputāte un Latvijas PSR sociālās nodrošināšanas ministre.
| Ieva Paldiņa | |
|---|---|
 | |
| Tautas Saeimas priekšsēdētāja biedre | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1896. gada 22. martā Sabile, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Tautība | latviete |
| Politiskā partija | Padomju Savienības Komunistiskā partija, Latvijas Komunistiskā partija |
| Augstskola | Rietumtautu universitāte |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimusi 1896. gada 22. martā Sabiles pilsētā, mežstrādnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vidzemi. Rudenī kopā ar māsu devās strādāt uz Harkivas pilsētu Ukrainā.[1] 1917. gadā piedalījās Februāra un Oktobra revolūcijās, kā arī iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā. Paldiņa bija Sarkanās armijas sanitāre.[1]
Baltās armijas uzbrukuma laikā 1918. gada martā Paldiņa evakuējās uz Saratovu, kur strādāja kara slimnīcā un saslima ar tīfu. Pēc atveseļošanās atgriezās Harkivā strādāt rūpnīcā. Paralēli tam uzsāka aktīvu darbību lielinieku partijā, vairākkārt devusies politkursos, kā arī ieņēmusi dažādus kompartijas amatus PSRS reģionos.[1] 1923. gada rudenī sāka studēt Rietumtautu universitātē Maskavā. 1925. gadā atgriezās Latvijā, kur piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas pagrīdes darbā. 1930. gada septembrī arestēta, viņai piespriesti pieci gadi spaidu darbos. 1933. gada augustā veica badastreiku, kas ilga 13 dienas.[1] Pēc soda izciešanas vairākus gadus netika atbrīvota. Atbrīvota 1939. gadā, nometināta lauku mājās, kur viņu uzraudzīja policija.[1]
Pēc Latvijas okupācijas un padomju varas ieviešanas 1940. gada jūnijā devās uz Talsiem, kur vadīja LKP organizāciju. Vēlāk kļuva par Ventspils apriņķa komitejas pirmo sekretāri,[1] par nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāti un tās priekšsēdētāja Pētera Brieža biedri. 1940. gada augustā, tērpusies tautastērpā, bija viena no Tautas Saeimas delegātiem Maskavā, kas lūdza Latvijas uzņemšanu PSRS.[2]
Otrā pasaules kara laikā Paldiņa devās bēgļu gaitās uz Krieviju, 1942. gadā viņu nosūtīja pāri frontes līnijai, lai Latvijā izvērstu pagrīdes darbību. Šajā laikā tika smagi ievainota.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Ieva Paldiņa-Rūse — mūsu kandidāts Tautību Padomei». Padomju Latvija. 1940. gada 30. decembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 31. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 «Latvijas lūdzēji Maskavā». Latvijas Avīze. 2010. gada 4. augustā. Skatīts: 2013. gada 31. jūlijā.