Hiperions (pavadonis)
Šis raksts ir slikti iztulkots. Iespējams, tulkojums ģenerēts ar tulkošanas programmatūru, vai arī tulks slikti pārvalda vienu no valodām. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Hiperions (grieķu: Ὑπερίων) ir Saturna pavadonis, kuru 1848. gadā atklāja Viljams Bonds, Džordžs Bonds un Viljams Lasels. Tas izceļas ar neregulāru formu, haotisku rotāciju un sūklim līdzīgu izskatu. Pavadonis ir arī apzīmēts kā Saturns VII.
 | |
| Atklāšana | |
|---|---|
| Atklājējs/i | V. Bonds, G. Bond un V. Lasels |
| Atklāšanas datums | 1848. gada 16. septembrī |
| Apzīmējumi | |
| Citi nosaukumi | Saturns VII |
| Orbitālie parametri | |
| Lielā pusass (rādiuss) | 1 481 009 km[1] |
| Ekscentricitāte | 0,1230061[2] |
| Apriņķojuma periods | 21,27661 d |
| Slīpums | 0,43° (pret Saturna ekvatoru)[3][4] |
| Riņķo ap | Saturna pavadonis |
| Fiziskie parametri | |
| Dimensijas | 360×280×225 km[5] |
| Vidējais rādiuss | 135,00 ± 4,0 km[6] |
| Masa | (0,5584 ± 0,0068)×1019 kg[7] |
| Vidējais blīvums | 0,5667 ± 0,1025 g/cm³[7] |
| Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums | 0,017—0,021 m/s² atkarīgs no vietas[8] |
| 2. kosmiskais ātrums | 45—99 m/s atkarīgs no vietas[8] |
| Rotācijas periods | haotiska |
| Ass slīpums | mainīgs |
| Albedo | 0,3[9] |
| Redzamais spožums | 14,1[10] |
Atklāšana
labot šo sadaļuHiperions tika atklāts drīz pēc tam, kad Džons Heršels bija ierosinājis nosaukumus septiņiem agrāk pazīstamajiem Saturna pavadoņiem viņa 1847. gada publikācijā "Astronomisko pētījumu rezultāti, kas veikti Labās Cerības ragā".[11] Viljams Lasels, kurš ieraudzīja jauno Saturna pavadoni divas dienas pēc Viljamsa Bonda, bija pieņēmis Heršela nosaukumu sistēmu un saskaņā ar to ieteica nosaukumu Hiperīons, kas bija titānu sengrieķu mitoloģijā.[12] Viņš arī ātrāk par Bondu publicēja reuzultatus.[13]
Fiziskie parametri
labot šo sadaļuForma
labot šo sadaļuHiperions ir viens no lielākajiem ļoti neregulāriem ķermeņiem Saules sistēmā (otrais pēc Proteja). Lielākais krāteris uz Hiperiona ir aptuveni 121,57 km diametrā un 10,2 km dziļumā. Iespējamais skaidrojums neregulārajai morfoloģijai ir tas, ka Hiperions ir fragments no lielāka ķermeņa, kas ticis atšķelts lielā sadursmē tālā pagātnē, notikumā, kas ir bijis saistīts ar mīklaino aptumšoto Japetu.[14]
Sastāvs
labot šo sadaļuTāpat kā lielākā daļa no Saturna pavadoņiem, Hiperiona zemais blīvums norāda, ka tas sastāv galvenokārt no ūdens ledus ar nelielu akmeņu daudzumu. Tiek uzskatīts, ka Hiperions tā fizikālajā sastāvā varētu būt līdzīgs brīvi sakrautai kaudzei laukakmeņu. Atšķirībā no vairākuma Saturna pavadoņu, Hiperionam ir zems albedo (0,2—0,3), kas norāda, ka tas ir pārklāts vismaz ar plānu kārtiņu tumša materiāla. Tas varētu būt materiāls no Fēbes (kas ir daudz tumšāka), kas nokļuva tālāk par Japetu. Hiperions ir sarkanīgāks par Fēbe un ir ļoti tuvā krāsā Japeta tumšajam materiālam.
Hiperiona ir porainība ir apmēram 0,46.[8]
Virsmas īpašības
labot šo sadaļuKad Voyager 2 lidoja cauri Saturna sistēmai, tas fotografēja Hiperionu tikai no liela attāluma. uzņemtajos attēlos tika izdalīti atsevišķi krāteri un lielas kalnu kores, bet nevarēja izšķirt pavadoņa virsmas faktūras. Sākotnējie attēli no Cassini zondes parādīja neparastu izskatu, taču tikai pēc Cassini Hiperiona pārlidojuma 2005. gada 25. septembrī pavadoņa dīvainība tika atklāta pilnībā.
Hiperiona virsma ir klāta ar dziļiem krāteriem ar asām malām, kas liek tam izskatīties kā milzu sūklim. Tumšs materiāls aizpilda katra krātera dibenu. Sarkanīgā viela satur garas oglekļa un ūdeņraža ķēdes un, šķiet, ir ļoti līdzīga materiālam, kas atrodams uz citiem Saturna pavadoņiem, jo īpaši Japeta.
Jaunākie dati, kas iegūti ar Cassini zondi Hiperiona pārlidojumu laikā 2005. un 2006. gadā liecina, ka aptuveni 40 procenti no pavadoņa ir tukša telpa. 2007. gada jūlijā tika izteikta doma, ka šī porainība ļauj krāteriem saglabāsies gandrīz nemainīgiem gadu miljardiem ilgi. Jaunas analīzes arī apstiprināja, ka Hiperions sastāv galvenokārt no ūdens ledus, ar ļoti mazu akmens daudzumu. "Mēs atklājām, ka ūdens ledus ir galvenā virsmas sastāvdaļa, taču tas ir netīrs ūdens ledus," teica Deils Kruikšenks (Dale Cruikshank), NASA Ames Research Center pētnieks.[15]
Rotācija
labot šo sadaļu
Voyager 2 attēli un turpmāki no Zemes iegūti fotometrijas dati norādīja, ka Hiperiona rotācija ir haotiska, tas ir, tā rotācijas ass svārstās tik ļoti, ka tā orientācija telpā nav prognozējama. Hiperions ir vienīgais zināmais pavadonis Saules sistēmā, kas rotē haotiski, bet simulācijas liecina, ka citi neregulāri pavadoņi var būt tā rīkojušies agrāk.
Tas ir unikāls starp lielajiem pavadoņiem, jo tas ir ļoti neregulāras formas, ar diezgan ekscentrisku orbītu, un ir tuvu citam lielam pavadonim, Titānam. Šie faktori ierobežo nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir iespējama stabila rotācija. 3:4 orbitālā rezonanse starp Titānu un Hiperionu arī varētu izraisīt haotisko rotāciju. Dīvainā rotācija, iespējams, nosaka relatīvo Hiperiona virsmas vienveidību, pretēji daudziem citiem Saturna pavadoņiem, kam ir kontrastējošas sekojošās un vadošās puslodes.[16]
Izpēte
labot šo sadaļuHiperions ir fotografēts vairākas reizes no vidēja attāluma ar Cassini kosmisko zondi. Ir bijis viens tuvs pārlidojums 500 km attālumā 2005. gada 26. septembrī.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Computed from period, using the IAU-MPC NSES µ value
- ↑ «Pluto Project pseudo-MPEC for Saturn VII». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 29. maijā. Skatīts: 2005. gada 7. maijā.
- ↑ «NASA's Solar System Exploration: Saturn: Moons: Hyperion: Facts & Figures». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 3. novembrī. Skatīts: 2005. gada 8. maijā.
- ↑ MIRA's Field Trips to the Stars Internet Education Program: Saturn
- ↑ «NASA's Solar System Exploration: Saturn: Moons: Hyperion». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. decembrī. Skatīts: 2009. gada 13. novembrī.
- ↑ «Planetary Satellite Physical Parameters». JPL (Solar System Dynamics). 2006-07-13. Skatīts: 2008-12-07.
- ↑ 7,0 7,1 Jacobson, R. A.; Antreasian, P. G.; Bordi, J. J.; Criddle, K. E.; et al. (December 2006). "The Gravity Field of the Saturnian System from Satellite Observations and Spacecraft Tracking Data". The Astronomical Journal 132: 2520–2526. doi:10.1086/508812.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Thomas, P. C.; et al. (2007). "Hyperion's sponge-like appearance". Nature 448: 50–56. doi:10.1038/nature05779.
- ↑ David R. Williams. «Saturnian Satellite Fact Sheet». NASA, 2006. gada 18. septembris. Skatīts: 2007-11-04.
- ↑ «Classic Satellites of the Solar System». Observatorio ARVAL. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-25. Skatīts: 2009-08-10.
- ↑ Kā ziņojis Viljams Lassells, Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, Vol. 8, No 3, pp. 42-43 (14 janvāris, 1848)
- ↑ Lassell, W.; Discovery of a New Satellite of Saturn Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, Vol 8, No 9 (Novembris, 1848), pp. 195-197
- ↑ Bond, W.C; Discovery of a new satellite of Saturn, Notices of the Royal Astronomical Society, Vol. 9, No 1 (10. novembris, 1848) pp. 1-2
- ↑ Matthews RAJ, The Darkening of Iapetus and the Origin of Hyperion, Quarterly Journal of Royal Astronomical Society, Vol. 33 (Septembris 1992), pp. 253-258
- ↑ «Key to Giant Space Sponge Revealed». space.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. maijā. Skatīts: October 26. Ignorēts nezināms parametrs
|accessyear= - ↑ J. Wisdom, S.J. Peale, F. Mignard (May 1984). "The chaotic rotation of Hyperion". (IAU, COSPAR, NASA, et al., Colloquium on Natural Satellites, 77th, Cornell University, Ithaca, NY, July 5-9, 1983) Icarus (ISSN 0019-1035) 58: 137–152. doi:10.1016/0019-1035(84)90032-0.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hiperions.
