Gvido Zvaigzne (dzimis 1958. gada 1. maijā, miris 1991. gada 5. februārī) bija latviešu kinooperators, viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem.

Gvido Zvaigzne
Gvido Zvaigzne
Personīgā informācija
Dzimis 1958. gada 1. maijā
Roja (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1991. gada 5. februārī (32 gadi)
Rīga
Tautība Latvietis
Nodarbošanās kinooperators
Dzīvesbiedre Daiga Zvaigzne
Piemiņas zīme Gvido Zvaigznem Rīgas Kanālmalas apstādījumos

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Mācījās Rojas vidusskolā, studēja Rīgas Politehniskajā institūtā. 1980. gados iestājās Vissavienības Kinematogrāfijas institūta Operatoru fakultātē Maskavā, bija vairāku dokumentālo filmu operators. Kinematogrāfijas institūta beigšanas diplomu viņam piešķīra pēc nāves. 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā ievainots ar ekspansīvo lodi, filmējot OMON uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijai. Miris 5. februārī Rīgas 1. slimnīcā, apglabāts Rīgas 2. meža kapos.[1] Bez tēva palika meita Una (4) un dēls Krišjānis (1).

Pie Rojas vidusskolas 2008. gadā viņam izveidoja piemiņas akmeni.[2]

2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Gvido Zvaigzni pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.[3]

Filmogrāfija

labot šo sadaļu
Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.
  • 1987: "Labas gribas spēks"
  • 1988: "Aleksandrs Čaks"
  • 1989: "Oranžais eņģelis"
  • 1989: "Mēs"
  • 1990: "Kārlis Skalbe"
  • 1990: "Krustceļš"
  • 1991: "Impērijas gals"
Kopējās
Konkrētās
  1. Gvido Zvaigzne, 1958 — 1991[novecojusi saite]
  2. Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī
  3. Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī

Ārējās saites

labot šo sadaļu