Atvērt galveno izvēlni

Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkas aizstāvēšana

Ziedi pie Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas 1991. gada 21. janvārī

Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkas aizstāvēšana bija kaujas operācija Barikāžu laikā 1991. gada 20. janvārī pret Rīgas OMON un pagaidām nezināmu kaujinieku grupas uzbrukumu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas galvenajai ēkai Raiņa bulvārī 6, Rīgā.

Kaujas laikā smagi ievainoja Iecavas miličus Jāni Jasēviču, Aļģi Simanaviču, Valēriju Markūnu, bojā gāja milicijas darbinieks Vladimirs Gomanovičs. Kanālmalas apstādījumos apšaudes laikā nogalināja milici Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu un kinooperatorus Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un ievainoja Maskavas televīzijas operatoru Vladimiru Brežņevu.

PriekšvēstureLabot

Pēc 1990. gada 14. novembra Rīgas OMON pakļāvās vienīgi PSRS Iekšlietu ministrijas rīkojumiem un 1990. gada nogalē piedalījās uzbrukumos Latvijas valdībai lojālajiem milicijas darbiniekiem un civiliedzīvotājiem. Rīgā un Gaujas tilta Ādažos notika pagaidām nezināmu teroristu rīkoti provokatīvi sprādzieni.

Maskavā tika plānota liela mēroga militārā operācija Baltijas valstu demokrātiski ievēlēto valdību gāšanai un PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai, kurai bija jāsākas 1991. gada janvārī. Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas rīkojuma 1991. gada 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo preses izdevumu iespiešanu. Tika gatavota plašāka militāra operācija arī citu stratēģisko objektu ieņemšanai, kurus bija paredzēts sākt pēc Viļņas televīzijas torņa ieņemšanas 13. janvārī. Pastāv uzskats, ka lielākā kaujas operācija tika plānota Rīgā, nevis Viļņā, tomēr pagaidām vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ PSRS politiskā un militārā vadība pēdējā brīdī mainīja iecerēto.[1] 14. janvārī Rīgas OMON kaujinieki iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā un Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiālē, 16. janvārī OMON uzbruka barikādēm pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, nošāva Robertu Mūrnieku un ievainoja vairākus barikāžu aizstāvjus.

NoriseLabot

Pēc 13. janvāra notikumiem Viļņā un OMON uzbrukumiem Latvijas Iekšlietu ministrijas iestādēm tika pastiprināta arī Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas galvenās ēkas apsardze Raiņa bulvārī 6. Dežūrām norīkoja Latvijas valdībai lojālo Bauskas rajona milicijas darbinieku dežūras. Pēc notikumu aculiecinieka Aļģa Simanaviča atmiņām dežūrām Rīgā pieteicās 22 Bauskas rajona miliči, kas 19. janvāra rītā ieradās Rīgā. Viņi bija bruņoti ar Kalašņikova automātiem un bruņu vestēm, kas svēra aptuveni 16 kg. Svarīgāko objektu apsardzei Rīgā ieradās miliči no vairākām lauku nodaļām, kurus uzrunāja tā laika iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, izskaidrojot politisko situāciju. A. Vaznis nolasīja pavēli, ka, ja notiek uzbrukums objektam vai ja tiek apdraudēta dzīvība, drīkst šaut bez brīdinājuma šāviena. Iekšlietu ministrijas galvenajā ēkā pirmie dežūrēja Bauskas pilsētas miliči, kurus 20. janvāra rītā nomainīja astoņi Iecavas miliči Didzis Traumanis, Guntars Bergs, Aļģis Simanavičs, Valērijs Markūns, Māris Kļaviņš, Agris Kociņš, Jānis Jasevičs un Renārs Zaļais. Vienlaicīgi četri miliči dežūrēja uz ielas un četri tikmēr atpūtās. Ēkas iekšpusē bija arī trīs ministrijas apsardzes darbinieki Vladimira Gomanoviča vadībā.

Uzbrukums Iekšlietu ministrijas ēkai bija rūpīgi izplānots un pirms tam uzbrucēji ieņēma pozīcijas gan pāri ielai esošajā tālaika Celtniecības ministrijas ēkā, gan arī tuvumā esošajos Kanālmalas apstādījumos. Uzbrukums sākās ap pulksten 21.00, kad Iecavas miliči Simanavičs un Markūns apsargāja centrālo ieeju, bet Bergs un Kociņš apsargāja otro ieeju. Pa Raiņa bulvāri ar ieslēgtām gaismām lielā ātrumā tuvojās divas trafarētas milicijas automašīnas un kravas automašīna, pilna ar OMON kaujiniekiem. Uzbrucēji sāka šaut ar trasējošām lodēm, vienlaicīgi šāva arī no blakus esošās Celtniecības ministrijas ēkas ar ložmetēju un no vairākām vietām Bastejkalna parkā.[2] Simanavičs un Markūns atklāja uguni uz uzbrucējiem un atkāpās uz galveno ieeju, kur Simanaviču ievainoja gūžā. Kociņš un Bergs pie otrās ieejas tika atbruņoti bez kaujas. Sīvākās kaujas notika ēkas pirmajā stāvā, kuru aizstāvēja Markūns, Traumanis, Kļaviņš, Zaļais un Jasevičs. Jasēviču ievanoja kājās, bet Zaļo vēderā, ievainoja arī Markūnu.

Uz Reimersa ielas uzbrucēji aizdedzināja pie viesnīcas ieejas esošo automašīnu. Kanālmalas apstādījumos nošāva milici Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu, kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Smagi ievainoja operatoru Vladimiru Brežņevu.

Kauja ilga apmēram stundu un ēku ieņēma no augšstāva, kur pretojās Latvijas Iekšlietu ministrijas valdības apsardzes darbinieki. Iekštelpās bija cauršauti radiatori, un tās bija pilnas ar tvaiku un ūdeni. OMON kaujinieki meta granātas ar asaru gāzi, bet tās iekrita ūdenī un nodzisa. Starp ceturto un piekto stāvu nošāva vada komandieri leitnantu Vladimiru Gomanoviču, kam divas lodes bija trāpījušas kaklā. Trīs smagi ievainotos ar ātro palīdzību veda uz Rīgas 1. slimnīcu, pa ceļam nomira Gomanovičs. Visas ministrijas telpas iebrucēji tomēr neieņēma, bet divos naktī atkāpjoties, savus ievainotos un kritušos aizveda uz Latvijas komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku (tagadējo Pasaules Tirdzniecības centra ēku).[3]

Alternatīvā versijaLabot

Krievu valodā rakstošajos plašsaziņas līdzekļos ir izplatīta pašu omoniešu notikumu versija, kurā OMON kaujinieki attēloti kā kādas nezināmas sazvērestības upuri. Pēc šīs versijas kauja sākusies, kad garām Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, šaurajās ieliņās uz dežūru garām braucošā OMON automašīnu kolonna (?) nejauši nokļuvusi apšaudē. Esot šāvuši no ministrijas ēkas pēdējā stāva, kurā pa jumtu iekļuvuši nezināmi diversanti. Viņi arī ar šāvienu no augšas nogalinājuši leitnantu Vladimiru Gomanoviču, kas atradies strap ceturto un piekto stāvu. Nezināmie šāvēji varējuši slēpties arī Kanālmalas apstādījumos, kur viņi nogalinājuši Konoņenko, Riekstiņu, Slapiņu un nāvīgi ievainojuši Zvaigzni. Kaujinieki bija spiesti ieņemt ministrijas ēku, kurā viņi iekļuva, ar kravas auto izlaužot vārtus un pa trepēm nokļūstot piektajā stāvā. Otra OMON vienība ieņēma blakusmāju un no tās apšaudīja Iekšlietu ministrijas logus. OMON uzbrucējus, kas bija ielauzušies pagalmā, esot apšaudījuši no trešajā stāvā esošā sakaru punkta. Pēc A. Važņa domām, nezināmie kaujas izprovocētāji varēja būt PSRS speciālo uzdevumu vienības „Alfa” vai arī Valsts drošības komitejas darbinieki. Šādā gadījumā Rīgas OMON bijusi atvēlēta Trojas zirga loma, lai varētu ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi.[4] OMON Iekšlietu ministrijā gribēja savākt ieročus un to uzskaites dokumentus (?), kā pirms tam to darīja LPSR Prokuratūras ēkā.[5]

Aizstāvju apbalvošanaLabot

1996. gada 18. janvārī tālaika Iekšlietu ministrs Dainis Turlais izdeva pavēli par apbalvošanu, kurā bija minēts, ka drosmi un vīrišķību, apsargājot 1991. gada 20. janvārī OMON uzbrukuma laikā Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī 6, parādīja toreizējie Rīgas milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, kuri gāja bojā, kā arī Bauskas milicijas darbinieki, no kuriem Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičs un Valērijs Markūns guva ievainojumus. Tāpat drosmi un vīrišķību parādīja ugunsdzēsēji Jānis Birznieks, Fjodors Sidorenko un Pēteris Rubcovs, kuri, neraugoties uz OMON darbinieku draudiem, dzēsa degošo automašīnu pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Naudas pabalstus piešķīra Bauskas rajona policijas nodaļas kriminālās policijas sevišķi svarīgu lietu inspektoram Jānim Jasēvičam, Bauskas rajona policijas nodaļas iecirkņa inspektoram, policijas virsleitnantam Aļģim Simanavičam, Bauskas rajona policijas nodaļas Konvoja un patruļdienesta kārtībniekam policijas seržantam Valērijam Markūnam. Ar piemiņas balvu apbalvoja Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta Centra rajona 3. ugunsdzēsības brigādes nodaļas komandieri seržantu Jāni Birznieku, virsseržantu Fjodoru Sidorenko, 4. tehniskās dienesta brigādes nodaļas komandieri virsnieka vietnieku Pēteri Rubcovu. Vladimira Gomanoviča un Sergeja Konoņenko atraitnēm piešķīra naudas pabalstu.[6]

Kaujas laikā nogalinātieLabot

AtsaucesLabot

LiteratūraLabot

  • Aloizs Vaznis „Informācija pārdomām”. — Kontinents, Rīga 2002. ISBN 9984270394

Ārējās saitesLabot