Vikipēdija

Gustavs Klimts

Gustavs Klimts (vācu: Gustav Klimt; dzimis 1862. gada 14. jūlijs, miris 1918. gada 6. februāris) bija austriešu jūgendstila (Austroungārijā saukts par Sezessionsstil) gleznotājs.

Gustavs Klimts
Dzimis 1862. gada 14. jūlijā
Baumgartene, Austrijas Impērija (tagad Vīnes daļa, Karogs: Austrija Austrija)
Miris 1918. gada 6. februārī
Vīne, Austroungārija (tagad Karogs: Austrija Austrija)
Tautība austrietis
Nozares gleznošana
Mākslas virziens simbolisms, jūgendstils
Slavenākie darbi Skūpsts (Der Kuss), 1907-08
Ietekmējis Egons Šīle
Skolotāji Hanss Mākarts
Skūpsts (Der Kuss), 1907-08, 180x180 cm, Österreichische Galerie Belvedere, Vīne

Dzīves norise

labot šo sadaļu

Gustavs Klimts piedzima 1862. gadā 14. jūlijā, Baumgartenē. Ģimenē viņš bija otrais no septiņiem bērniem, trīs puikām un četrām meitenēm. Viņa tēvs bija Ernsts Klimts, bet māte Anna Klimta. Tēvs bija gravieris, nācis no zemnieku ģimenes, bet māte - no Vīnes. Gustavs Klimts ar saviem brāļiem un māsām gandrīz visu bērnību nodzīvoja nospiedošā nabadzībā.

Astoņus gadus Klimts mācījās vietējā skolā (Volks und Burgerschule). Kad viņam palika 14 gadu, viņu pieņēma Vīnes Mākslas un Rokdarbu skolā (Kunstgewerbeuchule), kur viņš mācījās septiņus gadus. Mākslas skolā viņš mācījās par dekoratoru. Skolā gāja kopā ar brāli Ernstu. Abus brāļus un viņu draugu Franci Maču norīkoja vairākiem uzdevumiem. Klimts savu darbu kā mākslinieks uzsāka, apgleznojot sienas ēkām. Šajā laikā Klimts bija attīstījis vieglu baroka stila virtuozitāti.

Jau kopš 1880. gada abi brāļi un Mačs saņem vairākus pasūtījumus, viņi apgleznoja sienas muzejiem un mājām. Pa starpu Klimts pēc fotogrāfijām gleznoja pasūtījuma portretus. Fotogrāfiski precīzie cilvēku attēlojumi nākotnē kļuva par vienu no viņa spilgtākajām iezīmēm un iegūst atzinību. Kopā ar dekoratīvajiem rāmjiem, tie kļūst par gleznas daļu un komentāru, kā arī izceļ centrā nostādīto varoni.

1886. gadā trijotne pašķīrās, jo Klimtu vairs neinteresēja akadēmisms, kurš bija izteikts trijotnes darbos. Viņa gleznas iecienīja imperators Francis Jozefs I, kurš 1888. gadā Klimtu apbalvoja ar Zelta Ordeni par Vīnes Pilsētas teātra sienas gleznojumiem.

1899. gada glezna "Šūberts pie klavierēm" (Schubert am Klavier) spilgti parāda bēgšanu no akadēmisma - vieglais triepiens, gaismas un ēnas spēles atgādina impresionismu. Klimta darbi kļuva aizvien izaicinošāki un daļa sabiedrības pret tiem aizvien kritiskāka. Finansiālo stabilitāti Klimts ieguva no saviem sponsoriem, galvenokārt, Vīnes turīgajām ebreju ģimenēm, piemēram, metāla tirgotājiem Knipsiem. Viņš tiem gleznoja portretus, un tajos ieturēja īpašu stilu un vieglu manieri. Sieviešu skatieni gleznās bija vērsti pret pasauli ar tādu kā melanholisku un atsvešinātu toni. Šajos darbos Klimts meistarīgi gleznoja plūstošas un maigas līnijas, sejās saglabājot daļu no praktizētās fotogrāfijas precizitātes. 1892. gadā no infarkta nomira Klimta tēvs un brālis.

1894. gadā Klimtam uzdeva uzgleznot trīs gleznas Vīnes Universitātei. Tās izraisīja skandālu to satura dēļ. Šos darbus sauca "Filozofija", "Medicīna" un "Jurisprudence". "Medicīnā" Klimts parāda medicīnas un likteņa pretnostatījumu. Gleznas priekšplānā stāv veselības dieviete, kas ir viena no daudzajām Klimta liktenīgajām sievietēm jeb femme fatale. "Filozofijā" viņš rādīja cilvēka nav kontroles pār savu dzīvi un nākotni robežas, savukārt "Jurisprudencē" gleznas priekšplānā bija važās piekalts vīrietis. Viņš stāv Patiesības, Taisnīguma un Likuma tiesas priekšā.

Šīs gleznas izraisīja skandālu, jo visi bija cerējuši uz darbiem, kuri slavinātu šīs trīs zinātnes, taču saņēma darbus, kuri pēc dažu domām gandrīz vai izsmej un nomelno šīs trīs jomas. Klimtu apsūdzēja pornogrāfijā un perversijā. Vēlāk Klimts atpērka šos darbus no Universitātes. 1945. gadā darbi tika iznīcināti, no tiem palikušas tikai fotogrāfijas. 19. gadsimta deviņdesmitajos gados Klimts satika Emīliju Flēgi, kura kļuva par viņa dzīvesbiedri. Viņa piecieta daudzos Klimta mīlas sakarus un paralēlās, bet nenozīmīgās attiecības, no kurām Klimtam bija vairāki bērni.

1897. gadā tika nodibināta Wiener Sezession jeb Vīnes Atdalīšanās apvienība ar Klimtu kā tās prezidentu un iedvesmotāju. Tās biedri vairs nevēlējās piederēt akadēmismam, viņi vēlējās izbeigt Vīnes kulturālo izolāciju, paaicinot māksliniekus arī no ārzemēm. Tā kļuva par jūgendstila visspēcīgāko attīstītāju. Pēc gada Wiener Sezession jau bija noorganizējusi pirmo izstādi. Tai Klimts bija sagatavojis darbu "Tēsejs un Minotaurs". Glezna bija simboliska - Tēsejs atrodas gaismas pusē, viņa kailums simbolizē cīņu par ko jaunu, kamēr Minotaurs, sadurts ar Tēseja zobenu, pazūd ēnās, simbolizējot zūdošu spēku. Uz tiem, simbolizējot dievišķo gudrību, noskatās Atēna. Katru pavasari iznāca Wiener Sezession žurnāls Ver Sacrum jeb "Svētais Pavasaris".

Tajā pašā gadā Klimts kopā ar savu partneri Emīliju Flēgi sāk pavadīt vasaras ārpus Vīnes, Aterezera rajonā. Šajā laikā tapa viņa pirmās ainavas. Klimta ainavas ir kaut kas starp impresionismu un jūgendstilu, izzūdošās krūmu malas un dažviet maigās līnijas atspoguļo impresionisma pieskārienu, savukārt lapu noteiktās formas un orientālie raksti norāda uz jūgendstilu, visu darbu veidojot kopā kā mozaīku no sīkām drumslām. Klimtu, atšķirībā no impresionistiem, ļoti maz interesēja gaismas un ēnas spēles, un laika apstākļi. Savās ainavās viņš savieno shematismu ar dabiskumu, gandrīz visur viņš spēlējās ar horizontālajām un vertikālajām līnijām.

1901. gadā tapa viens no viņa viss slavenākajiem darbiem Judith I jeb “Judīte I” (astoņus gadus vēlāk tapa “Judith II” jeb “Judīte II”). 1902. gadā notika 14. Wiener Sezession izstāde, tā bija veltīta Bēthovenam. Tajā laikā komponists bija kulta persona, par viņa dzīvi rakstīja grāmatas. Klimts un viņa biedri pamanīja šī ģēnija atdzimšanu, tādēļ arī izveidoja šo izstādi. Izstādes telpas vidū atradās viņu nesen mirušā biedra Makša Klingera Bēthovena skulptūra. Klimts šai izstādei uzgleznoja Beethoven Frieze. Klimts bija iecerējis to tieši uz šo izstādi, tādēļ gleznoja uzreiz uz sienām, lietojot materiālus, kurus viegli pēc tam noņemt. Par laimi gleznas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Klimts savu darbu bija iecerējis kā simbolisku Bēthovena 9. simfonijas attēlojumu. Glezna aizņēma trīs sienas un sastāvēja no trīs daļām: "Ilgas pēc laimes", "Naidīgie spēki" un "Oda Priekam". Lai gan šai sienas gleznai franču skulptors Ogists Rodēns izteica savu apbrīnu un simpātijas, daļai sabiedrības bija ļoti kritiska nostāja. Finansiāli izstāde izgāzās. No 1903. gada sākas Klimta "zelta periods", kurā viņš ļoti daudz izmanto zeltu un sudrabu. Šajā laikā Klimta darbus beidzot pieņēma un atzina, šajā periodā tapušie darbi ir ieguvuši īpašu popularitāti arī mūsdienās. Tajā pašā gadā Wiener Sezession mājā notika Klimta darbu retrospektīva.

1905. gadā Klimts ar draugiem pamet Wiener Sezession. Divus gadus vēlāk Klimts iepazīstas ar Egonu Šīli. Šīle ļoti iespaidojās no Klimta un kļūst par viņa mācekli. Šīles darbos var manīt lielu Klimta ietekmi. Tajā pašā laikā top arī Klimta pasaulslavenie darbi "Adele Bloch-Bauer" un "Skūpsts" (Der Kuss).

1911. gadā glezna "Nāve un Dzīve" ieguva pirmo vietu Pasaules Mākslas izstādē Romā. Šī gada laikā Klimts daudz ceļoja. Četrus gadus pēc tam nomira Klimta māte, viņa darbi kļuva drūmāki un tumšāki.

1917. gadā Klimts kopā ar Egonu Šīli, Oskaru Kokošku un Antonu Faistaueru izveidoja Kunsthalle jeb "Mākslas gaiteni", cenšoties aizkavēt vietējos māksliniekus no Vīnes pamešanas. Tajā pašā laikā sākas darbs pie "Ādama un Ievas" un "Līgavas", ko viņš nepabeidz (no šīs gleznas atklājās, ka Klimts sievietes no sākuma gleznoja kailas un tikai pēc tam apģērba).

1918. gada 6. februārī Klimts mira no insulta Spāņu gripas slimošanas rezultātā. Viņa pēdējie vārdi bija "Pasauciet Emīliju!", par to radītas dažādas leģendas. Tajā pašā gadā nomira arī Egons Šīle, Oto Vāgners un Ferdinands Hodlers.

Slavenākie darbi

labot šo sadaļu

Der Kuss jeb "Skūpsts"

labot šo sadaļu

1907-1908

"Skūpsts" iespējams ir Klimta visslavenākais darbs. Klimts to gleznoja sava "zelta perioda" laikā. Mīlētāji stāv uz klints, viņi saplūst kopā. Ap viņiem abiem ir zelta aura, kas viņus nošķir no apkārtējās pasaules. Ap viņiem ir debesis, viņi paši šķiet kā daļa no dabas un visuma. Atšķirībā no citām Klimta gleznām, šajā vīrietis ir dominējošais, vīrieša tērpu veido "stingrākas" un noteiktākas formas: kvadrāti, taisnstūri. Savukārt sievietes tērps ir veidots no "maigākām" figūrām - krāsainiem apļiem, ziediem. Sieviete notupusies uz zemes simbolizē viņas pakļaušanos un uzticību savam vīrietim.

Die Hoffnung I jeb "Cerība I" un Die Hoffnung II jeb "Cerība II"

labot šo sadaļu

1903 un 1907-1908

"Cerība I" tapa apstākļos, kad viena no Klimta modelēm, zināma pēc vārda Herma, palika stāvoklī. Klimts lika viņai nākt uz studiju, lai gan viņa iesākumā atsacījās grūtniecības laikā kalpot par modeli viņa gleznām. Tomēr Klimtam maksājot atlīdzību, modele tomēr ļāva sevi gleznot. "Cerībā I" var redzēt, ka fonā ir galvaskausi un apkārt virmo tumsība un nakts, bet grūtā sieviete spīd tam visam cauri kā cerības stars, jaunas dzīvības nesēja. "Cerībā II" grūtās sievietes ķermenis plaukst un zied, vēstot par jaunas dzīvības drīzu ierašanos.

Bildnis Adele Bloch-Bauer I jeb "Adeles Blokas-Baueres portets"

labot šo sadaļu

1907

Šis Klimta portrets tapis arī viņa tā saucamajā "zelta periodā". Adeli rotā Klimta ļoti iemīļotās divdimensionālas ēģiptiešu acis un milzīgs daudzums zelta. Šis portrets nesen tika nopirkts par 135 miljoniem dolāru, kas pašlaik ir rekordliela summa. Par nevienu mākslas darbu publiskā izsolē nekad nav samaksāts tik daudz. To nopirka Ņujorkas "Neue Galerie".

Judith I jeb "Judīte I"

labot šo sadaļu

1901

"Judīte I" ir viena no Klimta visslavenākajām femme fatale. Judīte šajā gleznā īsti nav ne Bībeles, ne arī vēsturiska vai mitoloģiska varone, bet gan tipiska Vīnes sieviete. Klimts radīja femme fatale paraugu - lepnu, skaistu, viegli pavedināmu,bet tajā pašā laikā noslēpumainu, neatklātu. "Judītes I" rāmi izveidoja Klimta brālis Georgs, gravētājs. Gandrīz fotogrāfiski precīzā Judīte un ornamenti kopā veido gleznu, kas atgādina kolāžu vai fotomontāžu.

Gleznošanas stils

labot šo sadaļu

Klimta agrīnajos darbos redzamas baroka pazīmes un pilnīga akadēmiska precizitāte. Vēlāk viņa gleznās var atrast arī impresionisma iezīmes, piemēram, gleznā "Šūberts pie klavierēm". Savas daiļrades uzplaukuma laikā viņš kombinē ļoti dažādus stilus, liekot kopā ēģiptiešu, grieķu un bizantīniešu tekstūras, bet sejas vēl joprojām zīmējot ar fotogrāfisku precizitāti. Gandrīz visām viņa gleznām ir kāda simboliska nozīme.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gustavs_Klimts&oldid=3891940"