Grodņas kņazi

Grodņas kņazs bija Grodņas dalienu kņazistes valdnieka tituls 11.-14. gadsimtā. Sākotnēji Grodņas kņazi piederēja Rurika dinastijai, bet 13. gadsimtā viņu valdījumus sadalīja Navahrudakas un Volkovijskas dalienu kņazistēs un pievienoja tās Lietuvas dižkunigaitijai.

Vēsture

Grodņas kņaziste izveidojās 11. gadsimta beigās Kijivas lielkņaza Jaroslava Gudrā 1038. gadā iekarotajās jātvingu zemēs un Grodņa izveidojās par svarīgāko Melnās Krievzemes pilsētu. Pirmo reizi rakstos Grodņa pieminēta 1127. gadā kā Gorodena (krievu: Городен) Pagājušo laiku vēsturē sakarā ar Grodņas kņaza Vsevolodkas piedalīšanos Kijivas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča karagājienā pret nepakļāvīgajiem Polockas kņaziem. Domājams, ka Grodņas kņazs Vsevolods bija Volīnijas kņaza Dāvida Igorjeviča (valdīja 1087-1099) dēls.^[1] 1132. gadā lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par Krievzemes sadalīšanu patstāvīgās kņazistēs un Grodņā valdīja kņaza Vsevoloda dēls Boriss.

No 1146. gada Grodņai atkārtoti uzbruka Minskas kņaza karadraudze un pēc "Teiksmas par Igora kauju" teksta var domāt, ka 1159. gadā Minskas kņazs Volodars Gļebovičs uz laiku kļuva par Grodņas kņazu.^[2] Līdz 1169. gadam varu atguva kņaza Vsevoloda dēli Gļebs un Mstislavs. Pēc 1183. gada Grodņas kņazi vairs nav pieminēti senkrievu hronikās.

Pēc lietuviešu vēsturnieku uzskata no 12. gadsimta beigām Grodņas kņazi bija Polockas kņazu vasaļi. 1239. gadā to pakļāva Lietuvas dižkunigaitija un par kņazu iecēla Mindauga vecāko dēlu Vaišelgu. 1241. gadā Grodņu nopostīja Zelta Ordas karaspēks un kņazi pārcēlās uz Navahrudakas pili.^[3]

1253. gadā Lietuvas karalis Mindaugs apsolīja jātvingu apdzīvoto Dainavu Vācu ordenim, bet 1254. gadā Navahrudakas pili uz 4 gadiem pakļāva Galīcijas-Volīnijas kņazi. 1283. gadā jātvingu ķēniņš Skomants kristījās un kļuva par Vācu ordeņa vasali. Dižkunigaitis Traidens atkal pakļāva Grodņas kņazisti, bet 1289. gadā līgumā ar Volīnijas kņazu Mstislavu Daņiloviču kunigaitis Butigeidis atdeva Grodņas kņazistes dalienu Volkovijsku. 1312. gadā Vītenis ielūdza Rīgas franciskāņu klostera mūkus apmesties Navahrudakā, bet 1314. gadā atvairīja Vācu ordeņa uzbrukumu Grodņas pilij.

Dižkunigaitis Ģedimins savos valdījumos par dalienu kņaziem iecēla savus dēlus un par Navahrudakas kņazu kļuva Karijots, bet par Grodņas kņazu Ķēstutis. 1370. gadā Grodņas kņazs bija Vītauts Dižais. 1413. gadā Grodņas kņazisti iekļāva Traķu vaivadijas teritorijā.

Zināmie Grodņas kņazi

Volīnijas kņazu vasaļi

Vsevolods Davidovičs jeb "Vsevolodka" (Усевалад Гарадзенскі, 1113-1142), domājams, ka Volīnijas kņaza Dāvida Igorjeviča (1087-1099) dēls
Boriss Vsevolodovičs (Барыс Усеваладавіч, 1142-1159), iepriekšējā dēls
Volodars Gļebovičs (Валадар Глебавіч, 1159-1169), līdztekus arī Minskas kņazs (1151—1159, 1165 — 1167) un Polockas kņazs (1167)
Gļebs Vsevolodovičs (Глеб Усеваладавіч, 1169-1172), Grodņas kņaza Vsevolodkas dēls
Mstislavs Vsevolodovičs (Мсьціслаў Усеваладавіч, 1172-1175/1183), Grodņas kņaza Vsevolodkas dēls

Polockas kņazu vasaļi

Iziaslavs Vasiļkovičs (Ізяслаў Васількавіч, 1183-1185)
Vsevolods Gļebovičs (Усевалад Глебавіч, 1185)
Vasiļko Volodarovičs? (Васілька Валадаравіч, 1185 - pirms 1192)
Vasiļko Bračislavičs (Васілька Брачыславіч, pēc 1192-1219)
Izjaslavs Bračislavičs (Ізяслаў Брачыславіч, 1219-1239)

Lietuvas dižkunigaišu vasaļi

Vaišelga (1239-1254), pēc Grodņas nopostīšanas 1241. gadā valdīja Navahrudakā, ap 1250. gadu viņu īslaicīgi atcēla Galīcijas kņazs Daniēls
Romāns Daņilovičs (1254-1258), Galīcijas-Volīnijas kņaza vasalis, valdīja Navahrudakā
Vaišelga (1258-1267), valdīja Navahrudakā. Pēc 1267. gada kļuva par Lietuvas dižkunigaiti

Pēc tam Lietuvas dižkunigaiši par Grodņas un Navagrudakas kņaziem iecēla savus dēlus:

Karijots (līdz 1362), valdīja Navahrudakā
Ķēstutis (1341—1361), valdīja Grodņā
Patrikejs (Патерг) vai Būtauts (pēc 1365), valdīja Grodņā
Vītauts Dižais (1370—1382), valdīja Grodņā

Atsauces

↑ Назаренко А. В. Городенское княжество и городенские князья в XII в. // Древнейшие государства Восточной Европы. — М.: Восточная литература, 2000. — С. 169—188.
↑ Слово о полку Игореве (tulkojums krieviski ar komentāriem).
↑ Edvardas Gudavičius. Gardino kunigaikštystė. Visuotinė lietuvių enciklopedija, T. VI (Fau-Goris). V.: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2004, 423 psl.

Literatūra

Назаренко А. В. Городенское княжество и городенские князья в XII в. // Древнейшие государства Восточной Европы. — М.: Восточная литература, 2000. — С. 169—188.
Воронин Н. Н. Древнее Гродно по материалам археологических раскопок 1932—1949 гг. — М.: 1954.

Skatīt arī

[1] Назаренко А. В. Городенское княжество и городенские князья в XII в. // Древнейшие государства Восточной Европы. — М.: Восточная литература, 2000. — С. 169—188.

[2] Слово о полку Игореве (tulkojums krieviski ar komentāriem).

[3] Edvardas Gudavičius. Gardino kunigaikštystė. Visuotinė lietuvių enciklopedija, T. VI (Fau-Goris). V.: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2004, 423 psl.

[1]

[2]

[3]