Goļicini

Goļicini ir sena krievu augstmaņu (kņazu) dzimta, pie kuras piederēja daudz ievērojamu krievu valstsvīru.

Vēsture

Dzimta cēlusies no krievu vaivada un bajāra Mihaila Bulgakova (1466—1558) ar iesauku "Goļica" (krievu: Голица - "dzelzs roka"). Viņa dzimta savukārt izsekojama līdz Lietuvas lielkunga Ģedimina^[1] mazdēlam Starodubas kņazam Patrikejam (Патрикей Наримунтович), kas 1408. gadā pārgāja Maskavijas lielkņaza Vasīlija I Dmitrijeviča pusē.

Dzimtas pārstāvji

Ivans Goļicins (Иван Юрьевич Голицын; miris 1582. vai 1583. gadā), Krievijas caristes kņazs, bajārs (no 1574. gada) un vojevoda cara Ivana IV laikā, piedalījās Livonijas karā Latvijas teritorijā
Vasilijs Goļicins, (Василий Юрьевич Голицын; miris 1584. gadā), kņazs, bajārs un vojevoda cara Ivana IV laikā, piedalījās Livonijas karā
Pēteris Goļicins (Пётр Алексе́евич Голи́цын, 1660—1722), Krievijas caristes sūtnis Svētās Romas impērijas ķeizara galmā Vīnē (1701—1706) Lielā Ziemeļu kara laikā. Vēlāk Arhangeļskas gubernators (1708—1711), Rīgas gubernators (1713—1718) un Kijevas gubernators (1719—1722)
Sergejs Goļicins (Сергей Фёдорович Голицын; dzimis 1749. gada 5. novembrī, miris 1810. gada 7. janvārī), Katrīnas II laika Krievijas infantērijas ģenerālis. Koscjuško sacelšanās (1794) laikā komandēja krievu karaspēku Kurzemes hercogistē pret Tomaša Vavžecka komandētajiem spēkiem. Mūža nogalē no 1801. līdz 1803. gadam bija Baltijas ģenerālgubernators
Nikolajs Goļicins (Николай Дмитриевич Голицын, 1850—1925), Krievijas valstsvīrs, pēdējais Krievijas Impērijas Ministru padomes priekšsēdētājs