Starptautisks līgums

Starptautisks līgums (arī starptautisks nolīgums, starptautiska vienošanās)^[1] ir starptautiska vienošanās starp valstīm, starp valstīm un starptautiskajām organizācijām, starp starptautiskajām organizācijām, kuru regulē starptautiskās tiesības. Nav būtiski, vai šī vienošanās ir ietverta vienā, divos vai vairākos savstarpēji saistītos dokumentos. Tāpat nav nozīmes nosaukumam, jo starptautiskam līgumam var būt arī citi nosaukumi, piemēram, konvencija, pakts, protokols utt. Obligāta prasība ir rakstveida forma.^[2] Starptautisko līgumu noslēgšanu, darbību, sekas un izbeigšanu regulē starptautisko līgumu tiesības, kas ir starptautisko tiesību daļa.

Starptautisko līgumu tiesību avoti ir paražas, 1969. gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām un vairāki starptautiskie līgumi, kas attiecas uz starptautiskajiem līgumiem. Pēdējie darbojas attiecībā uz valstīm, kas ir pievienojušās attiecīgajiem līgumiem. Lai arī 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām ir noteikta rakstveida forma, tomēr šajā konvencijā dotais starptautiskā līguma definējums ļauj secināt, ka rakstveida formas neesamība nedod pamatu uzskatīt, ka vienošanās spēks netiek uzskatīts par esošu, respektīvi, arī vienošanās, kas pastāv bez rakstveida formas, ir apveltīta ar juridisko spēku.^[3] Starptautiskos līgumus sīkāk iedala normatīvajos līgumos, darījumu līgumos, daudzpusējos līgumos un divpusējos līgumos. Starptautiskais līgums tiek sastādīts visu pušu valsts valodās vai arī vienā vai vairākās valodās, par kurām vienojušās puses. Starptautiskie līgumi, kurus sastāda starptautiskās organizācijas, tiek rakstīti attiecīgās organizācijas oficiālajā valodā. Starptautiskais līgums var stāties spēkā uzreiz pēc parakstīšanas vai arī var būt paredzēta noteikta apstiprināšanas kārtība, piemēram, līguma ratifikācijas nepieciešamība. Starptautiskie līgumi ir viens no svarīgākajiem starptautisko tiesību avotiem.