Geiša (japāņu: 芸者) tradicionāli ir japāņu sieviete-izklaidētāja un laika kavētāja, kura ir skolota tradicionālajās japāņu mākslās, tostarp mūzikā, dziedāšanā un dejošanā, kā arī prot vadīt tējas ceremoniju un pieprot samisena spēli. Geišas arī iesaista savus klientus vieglās sarunās.
"Geiša", tieši tulkojot no japāņu valodas nozīmē "mākslinieks" jeb "mākslas cilvēks". Vēl viens Japānā lietots termins ir Geiko (japāņu: 芸子). Šis vārds nācis no Kioto dialekta un tā tiek sauktas pilntiesīgās Kioto hanamači geišas. Vārds geiko tiek arī plaši izmantots Kansai reģionā, lai izšķirtu geišas, kas ir skolotas tradicionālajās mākslās no onsen geišām, kuras patiesībā ir prostitūtas, kas kooptējušas jēdzienu "geiša". Prostitūtas no īstām geišām var viegli atšķirt pateicoties sasietai lentei, jeb obi, kas ir uzsiets kimono priekšpusē - īstās geišas obi sien aizmugurē. Geišām sarežģītajā ģērbšanās procesā parasti palīdz profesionāls palīgs un pat tad tas var aizņemt vairāk nekā stundu. Prostitūtām nācās noņemt obi vairākas reizes dienā, tādēļ tas tika siets priekšā, lai to būtu viegli noņemt, un izmantotais mezgls arī bija daudz vienkāršāks.
Geišas mācekles tiek sauktas par maiko - tieši tulkojot "dejas bērns" vai "dejojoša meitenīte". Par maiko kļūst aptuveni no 15 gadu vecuma un mācību ilgums pie geišas ilgst 5 gadus. Kad pieredzējusi geiša ņem jauno meiteni savā apmācībā, viņām tiek noturēta ceremonija un tad pieredzes bagātā geiša kļūst par meitenes vecāko māsu. Vecākās māsas pienākums ir ievest jauno meiteni sabiedrībā, iepazīstināt ar savu klientu pulku, mācīt uzvesties un teorētiskās zināšanas, kuras meitene apguvusi skolā, beidzot izmantot dzīvē.
Tējas ceremonija geišas apmācībā ieņem ļoti svarīgu vietu. Bieži vien viesības arī sākas ar īsu tējas ceremoniju.
Tēju pagatavo no pulverī saberztām lapām, tās uzputo vārītā ūdenī līdz putainam zaļam maisījumam sauktam par maču. Tējas ceremoniju vada viens vai divi cilvēki, kuri sēž viesu priekšā un pagatavo tēju ar ļoti tradicionāliem paņēmieniem, izmantojot skaistas tases un bambusa slotiņas.
Tējas ceremonijas laikā geiša uzputo mača tēju ar slotiņu.
Arī viesi piedalās ceremonijā, jo viņiem ir jāprot pareizi baudīt tēju. Tas nenozīmē vienkārši notupties un padzert tēju. Tēju visi dzer no vienas tases. Kad tase nonāk pie jums, no sākuma ir jāaplūko zīmējums, kurš rotā tasi. Tad jums jāpasaka kompliments par šo daiļo tasītes greznojumu. Tikai pēc komplimenta jūs varat baudīt tēju. Pēc tējas baudīšanas noteikti pirms dot tasīti tālāk, ir ar salveti (par kurām būs parūpējušies ceremonijas vadītāji), jānoslauka tā vieta, kur pieskārušās jūsu lūpas. Tējas ceremonija vairāk līdzinās dejai vai pat meditācijai, kura notiek tupot uz ceļiem.
No visām geišu mākslām deja ir visiecienītākā. Tikai visskaistākajām un daudzsološākajām geišām iesaka tajā specializēties. Tradīciju ziņā tikai tējas ceremonija ir bagātāka ar tradīcijām. Dejas skola ir izveidojusies no kabuki teātra. Dejas laikā sejai ir jābūt pavisam neizteiksmīgai, atdarinot teātra masku. Parasti katra deja ir vesels stāsts, un geiša ar dejas palīdzību to izstāsta. Geišām katru gadu notiek deju festivāli, kuros piedalās labākās dejotājas.
Geišas zina ļoti daudz un dažādus dziesmu veidus. Visizplatītākie no tiem ir balādes. Balādes ir gari gabali no kabuki teātriem, kuros tiek izstāstīts kāds notikums. Otrs populārākais ir muzikālie dzejoļi. Tiem vairs nav tik nopietns saturs kā balādēm - tas ir vienkāršs, īss dzejolis, kuru dzied. Dziedāšanas īpatnība ir tāda, ka tradicionālajā japāņu dziedāšanā ir daudz trallināšanas un dziedāts tiek dziļi rīklē, skaņa nāk no deguna nevis mutes.
Samisena spēlē specializēties iesaka geišu māceklēm, no kurām nesanāks dejotājas. Tas ir kā spriedums - ja skolotāja iesaka specializēties samisena spēlēšanā, tad šī topošā geiša nekad nebūs dejotāja. Bet ir zināms, ka populārākas kļūst tieši geišas — dejotājas.
Geiša skaņo samisenu. Grafika kokgriezuma tehnikā, 1835. gads
Samisenu jāmāk spēlēt visām geišām. Tas ir japāņu mūzikas instruments ar trīs stīgām. To spēlē ar plektru, kas veidota no ziloņkaula. Samisena spēle ir diezgan sarežģīta un problēmas sagādā arī tas, ka samisens ir jāspēlē ļoti graciozi.
Bez samisena geišas mācās spēlēt arī citus mūzikas instrumentus.
Cucumi — mazas bundziņas. Tās tur uz pleca un spēlē ar roku.
Okava — lielākas bundziņas. Tās atbalsta uz ciskas.
Taiko — vislielākās bungas. Šīs jau tiek novietotas uz paliktņa un spēlētas ar vālītēm.
apakškimono. Šim kimono tiek piediegtas attiecīgas apkakles. Ja tā ir geišas mācekle, tad sarkana apkakle, ja geiša, tad balta.
augškimono. Geišu mācekles valkā ļoti spilgtus kimono. Tas tiek darīts ar nolūku, lai pievērstu māceklēm lielāku uzmanību. Savukārt geišas, kuras sevi jau ir pierādījušas, var atļauties nēsāt kimono mierīgākās krāsās. Nebūtu vēlams kimono baltā krāsā, jo baltā krāsa simbolizē nāvi.
Maiko (kreisajā pusē) un geiša (labajā pusē), obi salīdzinājumsObi — plata josta, kuru sien uz kimono. Geiša valkā obi, kas sasiets mezglā, kuru sauc par “bungu mezglu”. Tas ir akurāts kā kastīte un tam nevajag pārāk daudz auduma. Savukārt geišas mācekle valkā obi vissarežģītāko mezglu - tas saucas “Nokarājušais obi”. To sasien gandrīz līdz lāpstiņām, bet obi gali nokarājas vai līdz zemei.
Furi — kimono platās piedurknes kabatas.
Tabi — baltas oderētas zeķītes, kurās īkšķis ir nodalīts atsevišķi.
Dzori — sandales. Geišu mācekles iesākumā gan nēsā augstas sandales, kuras tiek sauktas par getām. Tām iekšā ir mazi zvārgulīši un, geišas māceklei ejot, ir dzirdama viegla strinkšķēšana.
Geišas mācekles pirmo frizūru sauc par sašķelto persiku. Mācekle sākumā vienmēr ļoti lepojas ar savu frizūru, bet to saglabāt, tāpat kā pārējās geišas frizūras, ir grūti. Meitenēm ir jāguļ uz īpašiem spilveniem, kuri atbalsta tikai kakla daļu. Mācekles frizūrā tiek iepīts krāsains lakatiņš, kuru nomaina pret sarkanas krāsas lakatiņu, kad māceklei ir bijusi Midzuages ceremonija. Mācekles savas frizūras grezno ar skaistām ķemmēm un ziediem, savukārt geišu frizūras ir daudz vienkāršākas un sprādzes geišas atļaujas tikai tad, ja ir jāvada tējas ceremonija.
Geišas grims ir ļoti sarežģīts un tradīcijām bagāts. Piemēram, geišu mācekles krāso sārtus vaigus un spilgti sarkanas lūpas, bet geišas vaigus netonē nemaz un izvēlas diezgan neuzkrītošas lūpu krāsas. Uzsvars ir uz melnajām līnijām ap acīm, jo tās ļoti kontrastē ar balto seju. Kad geiša uzliek balto grimu, viņa gar matu zonu atstāj nenokrāsotu līniju un uz kakla ir tradicionālais nenokrāsotais trīsstūris — japāņi uzskata, ka tieši kakls ir visskaistākā ķermeņa daļa, tāpēc arī kimono aizmugurē ir liels kakla izgriezums. Geišas gados vairs balto grimu nelieto - tā ir jaunības privilēģija.
Savienošanās ar vecāko māsu. Kad kāda vecāka geiša ir izraudzījusies sev mācekli un ir gatava uzņemties par viņu atbildību un vest sabiedrībā.
Okija KiotoSavienošanās ar topošo dannu. Kad geišas mācekle beidzot ir tikusi pie baltās apkaklītes, tas ir, kļuvusi par pilntiesīgu geišu, tad viņai drīkst sākt pieteikties potenciālie dannas. Par dannu sauc vīrieti, kurš uzņemas aizbildniecību par geišu, dāvina geišai dārgas rotaslietas un kimono, kā arī apmaksā viņai dzīvošanu, un iztikšanu. Lieki piebilst, ka geišai ar dannu ir arī intīmas attiecības. Danna arī rūpējas, lai geišai nepiedzimtu bērni, ja vien danna pats tos nevēlas. Panākumus guvušajām geišām parasti nav vairāk par diviem dannām dzīves laikā. Ja vienai geišai ir pieteikušies vairāki potenciālie dannas, tad kurš piedāvājums ir geišai izdevīgākais parasti izlemj okijas māte, geišas viedoklis netiek ņemts vērā.
Geišas adoptēšana. Kad kāda no okijas geišām ir guvusi lielus panākumus, tad okijas māte var izlemt šo meiteni adoptēt par savu meitu. Tad viss, kas pieder okijai pāriet arī šīs geišas īpašumā, lai gan, kamēr okijas māte pati ir dzīva, visticamāk, ka viņa tāpat pati diktēs noteikumus.
Geišas dzīvē gan ir viena ceremonija, kura nav nemaz tik nevainīga, bet bez kuras par īstu geišu nevar kļūt. Tā ir nevainības zaudēšana. Geišas nevainību sauc par Midzuagi un par šo Midzuagi tiek rīkotas izsoles. Gala rezultātā nevainīgo geišu iegūst vīrietis, kurš samaksā vislielāko naudas summu, vienlaicīgi kļūstot par šīs geišas Midzuages aizbildni. Tas gan viņam nedod nekādas tiesības un par savu samaksāto naudu viņš neko vairāk par vienu nakti neiegūst. Interesants ir veids, kādā Midzuages izsolītāja piedāvā vīriešiem sacensties. Tiek saceptas speciālas kūciņasEkubo. Tās darina no rīsiem un kūciņām vidū ir sarkans dekorējums. Tad geiša šīs kūciņas dāvina katram vīrietim, kurš viņasprāt ir ieinteresēts viņas Midzuagē.
Geiša nevar būt precēta. Ja viņa apprecas, tad vairs nevar būt geiša.
Geišas ir ļoti māņticīgas. Bez almanaha neko neplāno. Katrai geišai ir savs personīgais pareģis. Kad geiša vakarā iziet no mājas, lai dotos uz viesībām, viņai aiz muguras veiksmei uzšķiļ kramu.
Geiša atšķirīgi lies tēju sievietei vai vīrietim. Vīrietim — ļaujot noticēt, ka viņš redz tādas ķermeņa daļas, kuras neviens cits neredz. Pareizais paņēmiens ir pastumt piedurkni nost, lai tā netraucētu un vienlaikus atsegt pirksta platuma gabaliņu virs plaukstas locītavas, lai būtu redzams delms. Japāņi uzskata, ka rokai visskaistākā esot iekšpuse, tāpēc vienmēr vajag saņemt tējas kannu tā, lai vīrietim būtu redzama rokas iekšpuse. Lejot tēju sievietei, par visām rokas atsegšanām jāaizmirst. Tas nozīmēs klaju nepieklājību un sievieti tikai nokaitinās. Sievietei tēju jāielej nopietni un nosvērti.
Sievietei ejot jārada iespaids par vilnīšiem, kas skalojas pār smilšu sēkli.
Nopietna un tālredzīga geiša nekad neielaidīsies ar kādu vīrieti vienas nakts attiecībās. Viņai tas nav izdevīgi, jo pirmkārt - viņa iemantos lētas sievietes slavu un otrkārt - būs problēmas vai jau ar esošo dannu vai arī ar dannas sagādāšanu.
Sievas neuzskata, ka geišas apdraudētu laulību. Viņas parasti zina, pie kurām geišām ciemojas viņu vīri. Sievas ciena geišas un vēl vairāk - sieva var palūgt geišu, lai viņa vīru par kaut ko pārliecina, ja sieva pati to nespēj.
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Geiša.