Fransisko Moreno
Fransisko Paskasio Moreno (dzimis 1852. gada 31. maijā, miris 1919. gada 22. novembrī) bija Argentīniešu ģeogrāfs, antropologs, topogrāfs un pētnieks. Argentīnā viņš tika saukts par Perito Moreno (perito nozīmē “speciālists, eksperts”), pateicoties savam ieguldījumam zinātnē. Moreno pētījumiem bijusi nozīmīga loma, nodrošinot lielas Patagonijas daļas iekļaušanu Argentīnas teritorijā.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Biogrāfija un ģeogrāfa darbs labot šo sadaļu
Moreno dzimis Fransisko un Juana Tvaites Madero ģimenē, Buenosairesā. Viņš tika audzināts tradicionālajā patriciešu ģimenē un mācījās vietējā draudzes skolā. Brīvo laiku viņš pavadīja ar savu tēvu, meklējot artefaktus un fosilijas, un 14 gadu vecumā viņš no savas plašās kolekcijas izveidoja muzeju.
1872. gadā, pēc absolvēšanas, viņš piedalījās Argentīnas zinātniskās biedrības dibināšanā. Divus gadus vēlāk viņš uzsāka savu pirmo zinātnisko ekspedīciju, kas viņu padarīja plaši pazīstamu. Viņš veica Río Negro provinces pētīšanu, kas nebija apsekotas un aprakstītas. 1876. gada janvārī Moreno sasniedza Nevelvapi — ezeru Andu kalnu dienvidu daļā, un 1877. gada 15. februārī atklāja jaunu ezeru, ko nosauca par Argentino ezeru. Viņš izpētīja arī daudzas upes Patagonijā. 2. martā viņš atklāja kalnu, ko nosauca par Ficroja kalnu par godu HMS Beagle ekspedīcijas komandierim 1830. gados Robertam Ficrojam. Vietējie iedzīvotāji šo kalnu sauca arī par Chalten.[1]
1880. gadā Moreno devās uz Franciju, uz Parīzes Antropoloģijas biedrības sanāksmi, kur uzstājās ar ziņojumu par diviem aizvēsturisiem galvaskausiem, ko viņš bija atradis Rībeno apgabala teritorijā. Viņš ticēja, ka viens bija no kvartāra perioda, savukārt otrs bija deformēts kāda rituāla dēļ, līdzīgā veidā, kā aimaru iedzīvotāju galvaskausi Andos un Altiplano.
Pēc atgriešanās Argentīnā, tajā pašā gadā viņš uzsāka savu otro lielo ekspedīciju Patagonijas teritorijā. Ekspedīcijas laikā viņu notvēra teuelču aborigēnu cilts, kas viņu gribēja sodīt ar nāvi.[2] Viņš aizbēga 11. martā, dienu pirms nāvessoda izpildes. Ieslodzījuma laikā viņš tikās ar teuelču cilts valdnieku Inacayal, kurš pret viņu bija viesmīlīgs. Vēlāk Inacayal vadīja pretošanos valdībai, nepadodoties līdz pat 1884. gadam.
1882. — 1883. gadā Moreno izpētīja Andus uz dienvidiem no Bolīvijas un 1884. — 1885. gadā veica jaunas teritorijas pētniecību uz dienvidiem no Río Negro un Patagonijas. Viņš tika iecelts par Argentīnas dienvidu teritoriju izpētes komisijas vadītāju un daudzu Eiropas zinātnisko biedrību locekli. Par ieguldījumu zinātnē Moreno 1877. gadā saņēma Kordovas Nacionālās universitātes doktora grādu Honoris causa.
Viņš ir pazīstams arī ar savu lomu Argentīnas interešu aizstāvībā. Viņš veica izšķirošu teritoriju apsekojumu, kura rezultātā 1881. gadā tika noslēgts robežlīgums starp Čīli un Argentīnu. Par godu šim ieguldījumam viņa vārdā tika nosaukts Argentīnas ledājs Perito Moreno. Šīs un citas izpētes rezultātā Moreno ieguva plašu arheoloģisko un antropoloģisko datu un artefaktu kolekciju, ko viņš izmantoja, lai 1877. gadā nodibinātu antropoloģijas muzeju Buenosairesā.[2]
Muzeja direktors un eksperts perito labot šo sadaļu
1888. gadā viņš nodibināja Laplatas Dabas vēstures muzeju, kas ir nozīmīgākais šāda veida muzejs Dienvidamerikā. Ar šo zinātnisko un kultūras kolekciju starpniecību Moreno deva ieguldījumu nacionālās mitoloģijas veidošanā.[3] Tie arī palīdzēja attīstīt nacionālos naratīvus. Viņš atveda artefaktus un materiālus no attāliem reģioniem, lai tos pārbaudītu, kataloģizētu un pētītu galvaspilsētas muzejā. Moreno bija pirmais Museo de la Plata direktors, vadot to līdz 1906. gadam.
1902. gadā Moreno tika iecelts par perito (tehnisko speciālistu vai ekspertu). Viņš noraidīja Čīles pretenzijas uz kontinentālo ūdensšķirtni dienvidu konusā. Moreno pierādīja, ka daudzi Patagonijas ezeri ar noteci uz Kluso okeānu, agrāk bijuši daļa no Atlantijas okeāna baseina.
1903. gadā Moreno ziedoja daļu no viņam iepriekš piešķirtās zemes nacionālā parka izveidošanai Nahuel Huapi. 1911. gadā viņš tika iecelts par Nacionālās izglītības padomes direktora palīgu un palīdzēja iegūt finansējumu Bernaskoni institūtam — nozīmīgai pamatskolai Buenosairesā. Tas tika uzbūvēts uz Moreno zemes, ko pārdeva Šveices argentīniešu rūpniekam Fēliksam Bernaskoni. Arheoloģiskie un dabas vēstures muzeji tika izveidoti daļēji no Moreno plašajām artefaktu kolekcijām.
1912. gadā Moreno nodibināja skautu kustību Argentīnā "Argentīnas zēnu skautu asociāciju" (spāņu: Asociación de Boy Scouts Argentinos) un pievienojās bijušajam ASV prezidentam Teodoram Rūzveltam ekskursijā pa Patagoniju. Vēl pēc savas oficiālās aiziešanas pensijā viņš turpināja pārraudzīt Laplatas muzeju.
Vēlākajos gados Moreno iesaistījās politiskajās norisēs Dienvidamerikā Pirmā pasaules kara laikā. Neilgi pirms savas nāves 1919. gadā Moreno iestājās reakcionārajā Argentīnas Patriotiskajā līgā. Moreno tika apglabāts Rekoletas kapsētā. 1944. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārvietotas un atkārtoti apglabātas Sentinela salā Nevelvapi ezerā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Francisco Moreno. Viaje a la Patagonia Austral. Buenos Aires : La Nacion (Elefante Blanco), 1879. 434. lpp. ISBN 987-96054-7-0.
- ↑ 2,0 2,1 Francisco Moreno. «Two Prehistoric Skulls Brought Back from the Rio Negro». Archive.org, 1880. Skatīts: 2012. gada 5. maijs.
- ↑ Kaitlin McNally-Murphy, "Review: The Optic of the State: Visuality and Power in Argentina and Brazil by Jens Andermann" Arhivēts 2018. gada 14. decembrī, Wayback Machine vietnē., e-mispherica 7.1, Hemispheric Institute, accessed 14 October 2013