Francs Lehārs
Francs Lehārs (ungāru: Lehár Ferenc, vācu: Franz Lehár; dzimis 1870. gada 30. aprīlī, miris 1948. gada 24. oktobrī) bija Austroungārijas komponists un diriģents. Galvenokārt pazīstams ar savām operetēm, no kurām slavenākā ir "Jautrā atraitne" (Die lustige Witwe).
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts  |
||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Komārno ziemeļu daļā, Austroungārijas Transleitānijā (mūsdienu Komārno Slovākijā). Tēvs Francs Lehārs (vecākais) (1838—1898) bija Austroungārijas armijas kājnieku pulka kapelmeistars,[1] māte Kristīne Neibrandta (1849—1906) bija ungāriete no vācu izcelsmes ģimenes. Lehārs uzauga, runājot tikai ungāru valodā līdz 12 gadu vecumam.
Lehāra jaunākais brālis Antons iestājās kadetu skolā Vīnē, lai kļūtu par profesionālu virsnieku, bet Francs studēja vijoles spēli Prāgas konservatorijā, kur viņa vijoles skolotājs bija Antonīns Bennevics. Antonīns Dvoržāks Lehāram ieteica pievērsties komponēšanai. Tomēr tolaik Konservatorijas noteikumi neļāva studentiem studēt gan mūzikas instrumenta spēli, gan kompozīciju, un Bennevics un Lehāra tēvs pārliecināja Lehāru, ka viņam jāiegūst izglītība vijoles spēlē, apgalvojot, ka vēlāk viņš varētu studēt kompozīciju patstāvīgi. Lehārs pretēji savai gribai piekrita un, neskaitot dažas nodarbības ar Zdeneku Fibihu kā komponists, viņš bija autodidakts. Pēc absolvēšanas 1888. gadā viņš pievienojās savam tēvam Vīnē kā kapelmeistara palīgs. Divus gadus vēlāk viņš kļuva par kapelmeistaru Lošoncā (mūsdienās Lučeneca, Slovākijā) — tolaik jaunāko orķestra vadītāju Austroungārijas armijā, taču vēlāk pameta armiju un iestājās flotē. Kara flotē viņš no 1894. līdz 1896. gadam bija pirmais kapelmeisters Polā (Pulā), bet no amata atkāpās, kad Leipcigā notika viņa pirmās operas Kukuschka (1896) (pārstrādāta kā "Tatjana" 1906. gadā) pirmizrāde. Operai bija viduvēji panākumi, un Lehārs atkal pievienojās armijai, dienējot garnizonos Triestē, Budapeštā (1898) un no 1899. līdz 1902. gadam Vīnē. 1902. gadā viņš kļuva par diriģentu Vīnes teātrī An der Wien, kur tā paša gada novembrī tika atskaņota viņa operete Wiener Frauen.
_by_Charles_Scolik.jpg)
Lehārs kļuva slavens ar savām operetēm, no kurām veiksmīgākā ir "Jautrā atraitne" (Die lustige Witwe, 1905), taču viņš rakstīja arī sonātes, simfoniskas poēmas un maršus. Viņš arī komponējis vairākus valšus (vispopulārākais ir Gold und Silber, 1902).
Lehārs sadarbojās ar operas tenoru Rihardu Tauberu, kurš dziedāja daudzās viņa operetēs, sākot ar viņa 1910. gada operetes Zigeunerliebe atjaunoto uzvedumu 1920. gadā un pēc tam Frasquita 1922. gadā. Lehāra opereti "Smaidu zeme" (Das Land des Lächelns, 1929) 1930. gadā adaptēja filmai "Smaidu zeme" ar Tauberu galvenajā lomā (Lehārs arī pats piedalījās filmā ar nelielu lomu). No 1925. līdz 1934. gadam Lehārs sarakstīja sešas operetes tieši Taubera balsij. Līdz 1935. gadam viņš nolēma izveidot savu izdevniecību Glocken-Verlag, lai palielinātu kontroli pār savu darbu izpildīšanas tiesībām.
Trešā reiha nacisma režīma laiks Lehāram bija sarežģīts. Viņš vienmēr savās operetēs bija sadarbojies ar ebreju libretistiem.[2] Turklāt, lai gan Lehārs bija Romas katolis, viņa sieva Sofija bija ebrejiete pirms pārejas katolicismā pēc laulībām. Tas radīja naidīgu attieksmi pret viņiem personīgi un pret viņa darbu. Tomēr Hitleram patika Lehāra mūzika, un naidīgums visā Vācijā pret Lehāru mazinājās pēc Jozefa Gebelsa iejaukšanās.[3] 1938. gadā Lehāra sievai piešķīra Ehrenarierin (no laulības goda āriešu) statusu. Tomēr vismaz vienu reizi viņu mēģināja deportēt. Nacistu režīms izmantoja Lehāra mūziku propagandas nolūkos, viņa mūzikas koncerti notika okupētajā Parīzē 1941. gadā. Tomēr Lehāra ietekme bija ierobežota. Viņš personīgi mēģināja nodrošināt no Hitlera drošības garantijas libretistam Fricim Lēneram-Bedam, taču nespēja novērst tā bojāeju Aušvicā-III.[4] Viņš arī mēģināja novērst Luisa Treumana arestu, kurš bija pirmais Danilo lomas izpildītājs operetē "Jautrā atraitne", bet 70 gadus veco Treumanu un viņa sievu Stefāniju nosūtīja uz Terēzjenas koncentrācijas nometni, kur viņi nomira.
1939. gada 12. janvārī un 1940. gada 30. aprīlī Lehārs saņēma apbalvojumus personīgi no Hitlera Berlīnē un Vīnē, tai skaitā Gētes medaļu par darbu mākslā vai zinātnē.[5]
Lehārs nomira 78 gadu vecumā 1948. gadā Bādišlā, netālu no Zalcburgas. Viņa jaunākais brālis Antons Lehārs (1876—1962) kļuva par viņa īpašuma pārvaldnieku un veicināja Franca Lehāra mūzikas popularitāti. Lehāra vārdā nosauktas ielas Vīnē, Prāgā, Sarajevā, Pulā un vairākās Nīderlandes pilsētās. Viņam par godu nosaukts asteroīds 85317 Lehár.[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Maria von Peteani. Franz Lehár. Seine Musik – sein Leben. Vienna, London : Glocken, 1950.
- ↑ Informationen des Kulturpolitischen Archivs im Amt für Kulturpflege. Berlin 9. Januar 1935; Fred K. Prieberg: Handbuch Deutsche Musiker 1933—1945. CD-ROM, self published, Kiel 2004, p. 4166.
- ↑ Elke Fröhlich: Die Tagebücher von Joseph Goebbels. Teil I Aufzeichnungen 1923—1945, vol 5: December 1937 — July 1938. K. G. Saur, München 2000, p. 313.
- ↑ Peter Herz: "Der Fall Franz Lehár. Eine authentische Darlegung von Peter Herz". In: Die Gemeinde 24 April 1968.
- ↑ Günther Schwarberg: Dein ist mein ganzes Herz. Die Geschichte des Fritz Löhner-Beda, der die schönsten Lieder der Welt schrieb, und warum Hitler ihn ermorden ließ. Steidl, Göttingen 2000, p. 128, 157.
- ↑ «(85317) Lehar». Minor Planet Center.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francs Lehārs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- IMDb profils (angliski)
- Internet Broadway Database profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)