Eritrejas neatkarības karš

Eritrejas neatkarības karš bija bruņots konflikts starp Eritrejas neatkarības kustībām un Etiopijas valdību, kas ilga no 1961. līdz 1991. gadam un beidzās ar Eritrejas de facto neatkarību 1991. gadā un oficiālu starptautisko atzīšanu 1993. gadā.

Šis konflikts bija daļa no plašākas postkoloniālās kustības Āfrikā, kur daudzas kolonijas centās iegūt neatkarību no saviem koloniālajiem valdniekiem. Eritrejas gadījumā cīņa bija vērsta pret Etiopiju, kas pēc fašistiskās Itālijas sakāves Otrajā pasaules karā 1952. gadā bija pievienojusi Eritreju kā provinci.

Eritrejas neatkarības karš notika aukstā kara laikā, un gan ASV, gan Padomju Savienība bija iesaistītas šajā reģionā, atbalstot dažādas puses atkarībā no mainīgajām ģeopolitiskajām interesēm.

Vēsture

Eritreja bija Itālijas kolonija no 1890. gada līdz 1941. gadam, kad tā tika ieņemta Otrā pasaules kara laikā Lielbritānijas spēku uzbrukuma rezultātā. Pēc Otrā pasaules kara Eritreja nonāca Lielbritānijas pārvaldībā līdz 1952. gadam, kad Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) nolēma, ka Eritreja kļūs par federālu provinci apvienībā ar Etiopiju, saglabājot ievērojamu politisko autonomiju, šajā laikā Eritrejai bija savs parlaments un administratīvā sistēma.

1962. gadā Etiopijas imperators Haile Selasije I likvidēja Eritrejas federālo statusu un pilnībā pievienoja to Etiopijai, kas izraisīja plašu neapmierinātību. Vēl pirms tam, 1961. gadā, izveidojās Eritrejas Atbrīvošanas fronte (EAF), kas vēlāk uzsāka bruņotu cīņu pret Etiopijas valdību. Sākotnēji EAF bija galvenais neatkarības kustības virzītājspēks, bet gadu gaitā tajā radās šķelšanās un izveidojās vairākas frakcijas.

1970. gadu vidū no EAF izveidojās jauna frakcija — Eritrejas Tautas Atbrīvošanas fronte (ETAF), kas kļuva par galveno militāro un politisko spēku cīņā par neatkarību. ETAF bija labāk organizēta un efektīvāk vadīja sacelšanos.

1974. gadā Etiopijā notika valsts apvērsums, kura rezultātā tika gāzts imperators Haile Selasije un pie varas nāca Pagaidu militārā administratīvā padome (Derg). Derg režīms bija ļoti represīvs un saskārās ar plašu opozīciju, kas vājināja tā spēju efektīvi cīnīties pret ETAF.

1991. gadā, pēc Derg režīma krišanas un Etiopijas pilsoņu kara beigām, ETAF spēki ieņēma galvaspilsētu Asmeru un Eritreja faktiski kļuva neatkarīga.

1993. gadā Eritrejā tika rīkots referendums par neatkarību, kurā lielākā daļa iedzīvotāju balsoja par atdalīšanos no Etiopijas un 1993. gada 24. maijā tā oficiāli ieguva starptautisku atzīšanu kā neatkarīga valsts.

Zaudējumi

Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību zaudēja apmēram 65 000 līdz 100 000 eritrejiešu, liels skaits eritrejiešu kļuva par bēgļiem.

Etiopijas puse zaudēja aptuveni 120 000 līdz 200 000 karavīru.

Gan Eritreja, gan Etiopija piedzīvoja ievērojamus ekonomiskus zaudējumus, kas ietekmēja šo valstu attīstību vēl daudzus gadus pēc kara beigām.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eritrejas neatkarības karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)