Vikipēdija

Enriko Karūzo

itāliešu operdziedātājs (tenors)

Enriko Karūzo (Enrico Caruso, izrunā: /enˈriːko kaˈruːzo/; dzimis 1873. gada 25. februārī, miris 1921. gada 2. augustā) bija itāliešu operdziedātājs (tenors). Viņš uzstājās Eiropas un Amerikas slavenākajos operteātros un tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta sākuma pazīstamākajiem tenoriem.[1] Karūzo bija viens no pirmajiem dziedātājiem, kura balss ierakstīta gramofonā. Lielākā daļa no viņa 290 ierakstiem[2] mūsdienās pieejami CD un digitālā formātā.

Enriko Karūzo
Enrico Caruso
Enriko Karūzo 1907. gadā
Galvenā informācija
Dzimis 1873. gada 25. februārī
Neapole, Itālijas Karaliste
Miris 1921. gada 2. augustā (48 gadu vecumā)
Neapole, Itālijas Karaliste
Žanri opera
Nodarbošanās dziedātājs
Instrumenti balss
Darbības gadi 1895–1921
Lucia di Lammermoor (1908).

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Karūzo piedzima Neapolē, trūcīgā ģimenē, kā trešais no septiņiem bērniem. Viņa tēvs bija mehāniķis, metāllietuves strādnieks. Tēvs gribēja, lai arī Enriko nodarbojas ar līdzīgu darbu un 11 gadu vecumā iekārtoja viņu par mehānikas inženiera mācekli, vēlāk Enriko strādāja kopā ar tēvu fabrikā.

Lai arī Karūzo bērnībā nebija iespējas saņemt muzikālo izglītību, viņam piemita muzikāls talants. Deviņu gadu vecumā viņš sāka dziedāt vietējās draudzes korī. Māte iedrošināja Karūzo pievērsties mūzikai. Dažkārt viņš piepelnījās uz ielas vai kafejnīcās ar tradicionālo Neapoles serenāžu dziedāšanu. 16 gadu vecumā Karūzo uzsāka dziedāšanas studijas.[3]

1895. gadā viņš debitēja Neapoles Jaunajā teātrī (Teatro Nuovo). Tur viņš apguva tēlošanas un dziedāšanas mākslu diriģenta Vinčenco Lombardi vadībā. Vēlāk Karūzo dziedāja citos Itālijas operteātros. Karūzo uzstājās arī Krievijas operteātros (Мариинский театр, Большой театр, 1899—1900).

1900. gadā Karūzo parakstīja līgumu ar Itālijas slavenāko operteātri La Scala Milānā. Viņš tur debitēja ar Rūdolfa lomu Džakomo Pučīni operā "Bohēma", ko diriģēja Arturo Toskanīni. 1901. gadā Karūzo piedalījās Džuzepes Verdi piemiņai veltītajā koncertā kā viens no vadošajiem La Scalas solistiem.

1902. gadā Karūzo uzstāšanos La Scalas operā pamanīja Freds Geizbergs no Londonas ierakstu kompānijas Gramophone & Typewriter Company. Viņš uzaicināja dziedātāju ierakstīt dziesmas, un 11. aprīlī Milānas viesnīcā Grand Hotel tika veikti pirmie desmit dziesmu ieraksti. Tie kļuva par bestselleriem, izraisot gramofona ierakstu industrijas attīstību,[4] kā arī nesot Karūzo milzīgu popularitāti angliski runājošā pasaules daļā. Viņš tika uzaicināts dziedāt Londonas Koventgārdena operā, piedaloties astoņu operu uzvedumos.

 
Enriko Karūzo pie ierakstu fonogrāfa (ap 1910. gadu)

1903. gadā Karūzo devās uz Ņujorku, kur noslēdza līgumu ar Ņujorkas Metropolitēna operu. Tur viņš debitēja ar lomu Verdi operā "Rigoleto". Viņš uzsāka sadarbību ar ierakstu kompāniju Victor Talking Machine Company, un 1904. gadā iznāca viņa pirmie ieraksti ASV. Šī sadarbība turpinājās visu viņa karjeras laiku un tika ierakstītas daudzas Karūzo lomas Metropolitēna operā.

Karūzo daudz uzstājās arī citās ASV operās, kā arī bieži viesojās operu uzvedumos Kanādā un Eiropā. 1906. gada 18. aprīlī, būdams Sanfrancisko, viņš piedzīvoja zemestrīci un tai sekojošo postošo ugunsgrēku, bet viņam paveicās. Tika zaudēts viesizrādēs līdzi paņemtais Metropolitēna operas inventārs, bet mākslinieki necieta.[5]

1910. gadā Karūzo dziedāja Dika Džonsona lomu Pučīni operas "Meitene no Rietumiem" pirmizrādē, ko komponists bija rakstījis Karūzo tenora balsij.

1917. gadā Karūzo uzstājās Dienvidamerikas valstīs — Argentīnā, Urugvajā, Brazīlijā, bet 1920. gadā uzstājās Kubā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Karūzo iesaistījās labdarībā, ziedojot daļu no saviem ienākumiem, kā arī sniedzot labdarības koncertus.

Nāve

labot šo sadaļu
 
Ilustrācija par sveci uzstādīto Karuzo piemiņai.

1920. gada beigās, atgriežoties no turnejas pa Ziemeļameriku, Karūzo veselība strauji pasliktinājās. Iespējams, to izraisīja izrādes laikā uz skatuves gūts ievainojums, kad smaga dekorācijas daļa krītot trāpīja Karūzo pa muguru kreisās nieres apvidū. Nākamajā dienā (4. decembrī) sākās klepus un sāpes sānā. Viņš tika ārstēts, pieņemot, ka viņam ir bronhīts. Ārsts atļāva Karūzo turpināt dziedāt. Pēc dažām dienām, 11. decembrī, Gaetāno Doniceti operas "Lučija di Lammermūra" izrādes laikā, viņam sākās rīkles asiņošana, un izrādi nācās pārtraukt. Ziemassvētkos sāpes sānos bija tik neizturamas, ka tika izsaukts cits ārsts, kas konsultējoties vēl ar trim kolēģiem, uzstādīja diagnozi — strutainais pleirīts un empiēma. Tika veiktas septiņas ķirurģiskas procedūras, lai attīrītu krūšukurvi un plaušas no šķidruma. Karūzo atgriezās dzimtajā Neapolē, lai atgūtos. Viņam ieteica izņemt kreiso nieri. Ceļā uz klīniku Romā Karūzo pārnakšņoja viesnīcā Vittoria Neapolē, kur 1921. gada 2. augusta rītā nomira. Kā tiešo nāves iemeslu ārsti nosauca peritonītu.

Karuzo piemiņai Amerikā Sv. Pompei baznīcā bija uzstādīta svece, kura, dedzinot vienu reizi gadā, pēc aprēķina degtu 18. gadsimtus. Šī svece izmaksāja 3700 dolārus.[6]

Itālijas karalis Viktors Emanuels III atvēlēja atvadu ceremonijai Neapoles baziliku San Francesco di Paola, kas parasti bija paredzēta karaliskajiem pasākumiem. Atvadīties no Karūzo atnāca tūkstošiem cilvēku.[7]

Pēc nāves, 1987. gadā, Karūzo tika piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award).

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Almost as good as Presley: Caruso the pop idol». Public Domain Review. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. decembrī. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  2. ↑ «Enrico Caruso». Gramophone.
  3. ↑ «Enrico Caruso». History of the Tenor. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. novembrī. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  4. ↑ «The Voice of Caruso». La Scena Musicale.
  5. ↑ «Enrico Caruso and the 1906 Earthquake». San Francisco Museum.
  6. ↑ Ilustrets Žurnals Nr.2 1923. gada 12. janvāra 16 lpp., Izdevējs "Leta", Rīga
  7. ↑ «Enrico Caruso». Find A Grave.

Ārējās saites

labot šo sadaļu


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Enriko_Karūzo&oldid=3887418"