Emīls Vecmanis
Emīls Vecmanis (1913—2006) bija latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieks, kurš Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbībā.
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1913. gada 5. novembrī Rīgā. 1933. gadā absolvēja Rīgas Valsts tehnikumu, strādāja par dzelzceļnieku, 1935.—1936. gadā dienēja Latvijas armijas Latgales divīzijas štāba sakaru rotā, kur ieguva radista zināšanas. Vācu okupācijas laikā strādāja Ventspils dzelzceļa stacijā, 1944. gadā iesaistījās LCP darbībā un kļuva par vienu no tās radistiem.
Kad 1945. gada oktobrī Latvijā nelegāli no Zviedrijas ieradās četru LCP dalībnieku grupa Artura Arnīša vadībā, sākās tobrīd vēl brīvībā palikušo LCP aktīvistu un viņu atbalstītāju masveida aresti. Vecmani NKVD apcietināja 1945. gada 31. oktobrī un ilgstoši pratināja.[1]
1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Vecmani sodīja ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs. Pēc 10 spaidu darba gadiem Arhangeļskas apgabala Sevdvinlagā, Komi APSR Sevželdorlagā un Maskavas apgabalā Vecmanim 1956. gada septembrī atļāva atgriezties Latvijā.[2] Strādāja Ventspils dzelzceļa stacijā, mūža nogali pavadīja pansionātā "Selga".
Miris 2006. gada 9. maijā Ventspilī.
Literatūra labot šo sadaļu
- Pārcēlāji. Mansards, 2021.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Principiāla pretošanās abām okupācijām Dzintars Ērglis, "Diena", 2003. gada 14. jūnijā
- ↑ Dzintars Ērglis. Padomju režīma arestētie Latvijas Centrālās padomes aktīvisti un atbalstītāji Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums (2007)