Elīda (pilsēta)

Elīda (sengrieķu: Ἦλις) bija Elīdas vēsturiskā apgabala galvaspilsēta senajā Grieķijā. Sākotnēji apgabala centrālā pilsēta bija Pisa, kas atradās netālu no Olimpijas, taču Elīda pārņēma pārvaldi pār šo apgabalu savā ziņā. Pēc vietējā mīta Oksils, Hemona dēls, pārliecināja vietējo ciemu iedzīvotājus pārcelties uz pilsētu, tādējādi padarot to apdzīvotāku un pārticīgāku. Elīda dibināta sinoikisma rezultātā 471. gadā pr.Kr.

Elīda
Ἦλις
Elīdas paliekas.
Elīda
Atrašanās vieta	Elīda, Grieķija
Koordinātas	37°53′26″N 21°22′26″E
Veids	pilsēta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	drupas
Publiska piekļuve	piekļuve brīva

Ģeogrāfija

Elīda atradās Peloponēsas ziemeļrietumos, uz rietumiem no Arkādijas. Tās izvietojums ģeogrāfiski bija ļoti izdevīgs. Netālu no vietas, kur Piņosa no augstienēm ietek līdzenumā, upes ieleju sašaurina dienvidu daļā izvirzīts, gandrīz 150 m augsts paugurs. Uz šī paugura arī bija izvietota Elīdas akropole, kas kontrolēja gan šauro Piņosas ieleju, gan arī līdzenumu aiz tās. Senā pilsēta izpletās paugura pakājē abos upes krastos, jo Strabons teica, ka Piņosa tecēja cauri pilsētai. Bet tā kā nekādas pilsētas paliekas nav konstatētas ne labajā krastā, ne arī ziemeļu krastā, tad pilnīgi iespējams, ka visas sabiedriskās celtnes atradās upes kreisajā krastā. Jo arī Pausānijs nepiemin upi savā pilsētas aprakstā.

Vēsture

Elīdu piemin Homērs kā Epeju Iliādas kuģu katalogā, taču senajos laikos divas galvenās valsts pilsētas, domājams, bija Efīra, Augeja rezidence iekšējos rajonos, un Buprasija piekrastē. Daži autori uzskata, ka Efīra bija senais Elīdas nosaukums, taču, šķiet, ka tā bija cita vieta, kas atradās pie Ladonas upes. Elīda kļuva par nozīmīgu vietu pēc doriešu iebrukuma Peloponēsā. Oksils un viņa etoliešu pēcteči, šķiet, nostiprinājās augstienē, kas vēlāk kļuva par Elīdas akropoli, un kalpoja par vietu, kas ir vispiemērotākā valsts pārvaldīšanai. No tā laika tā kļuva par valdnieku un aristokrātu ģimeņu rezidenci, kuri pārvaldīja valsti pēc valdnieku varas atcelšanas. Elīda bija vienīgā nocietinātā pilsēta valstī. Pārējie iedzīvotāji dzīvoja ciematos bez aizsargmūriem, pakļaujoties Elīdas valdošajai elitei.

Drīz vien pēc grieķu-persiešu kariem aristokrātisko ģimeņu īpašās privilēģijas Elīdā tika atceltas, un tika izveidota demokrātiska valdība. Vienlaikus ar šo revolūciju Elīdas pilsētā notika lielas izmaiņas. Pilsēta, šķiet, sākotnēji bija ierobežota ar akropoli, taču daudzu atsevišķu pilsētu iedzīvotāji (pēc Strabona ziņām astoņas pilsētas) tagad pārcēlās uz galvaspilsētu un uzcēla ap akropoli jaunu pilsētu, kuru atstāja neaizsargātu ar mūriem, paļaujoties uz savas valsts svētumu. Tajā pat laikā elīdieši sašķēlās pa daudzām vietējām ciltīm, un senākās ciltis pirmās ieguva politiskās tiesības. Ellanodiki (antīko Olimpisko spēļu tiesneši), kuri agrāk tika ņemti no aristokrātiskajām ģimenēm, tagad tika izvēlēti ar lozēšanu no katras vietējās cilts, un mainīgais ellanodiku skaits spēlēs norādīja uz Elīdas teritorijas paplašināšanos vai sarukšanu. Iespējams, ka katrā no trijiem apgabaliem, kuri veidoja Elīdu (Dziļā Elīda, Pisatīda un Trifilija), bija pa četrām ciltīm. Pausānijs savā atskaitē par ellanodiku skaaitu saka, 103. Olimpiādē bija 12 ellanodiku, kas notika uzreiz pēc Leiktru kaujas, kad elīdieši uz īsu brīdi atguva savus senos valdījumus. Taču drīz pēc tam arkādiešu dēļ tie zaudēja Trifiliju, un cilšu skaits samazinājās līdz astoņām.

Kad Pausānijs apmeklēja Elīdu, tā bija viena no blīvāk apdzīvotajām un krāšņākajām Grieķijas pilsētām. Bet 312. gadā tā tika apjozta ar aizsargmūri.

Apraksts

Strabons stāstīja, ka ģimnāzijs atradās Piņosas krastā, un iespējams, ka ģimnāzijs ar agoru aizņēma lielāko teritorijas daļu starp upi un citadeli. Ģimnāziju veidoja plašs ar sienu apnests laukums. Šis bija lielākais ģimnāzijs Grieķijā, ko izskaidro tāds fakts, ka visi atlēti Olimpiskajās spēlēs bija spiesti veikt mēnesi ilgus treniņus Elīdas ģimnāzijā. Ģimnāzija nožogojums tika saukts par Ksistu, un aiz tā bija īpašas vietas skrējējiem, kas viena no otras tika atdalītas ar platāniem. Ģimnāziju veidoja trīs daļas, kas saucās attiecīgi Plethrium, Tetragonum un Malco: pirmo tā sauca izmēru dēļ, otro — formas dēļ, bet trešo seguma mīkstuma dēļ. Malko daļā atradās elīdiešu senāts, kas tika saukts par Lalihiumu (pēc dibinātāju vārda). Tas tika izmantots arī literārajiem priekšnesumiem.

Ģimnāzijam bija divas galvenās ieejas: viena veda pa Siopes (Klusuma) ielu uz pirtīm, bet otra gar Ahilleja kenotafu uz agoru un ellanodikeju. Agoru sauca arī par hipodromu, jo tā tika izmantota izjādēm. Tā bija celta antīkā stilā, un tā vietā, lai būtu apbūvēta nepārtrauktām stoju rindām vai kolonādēm, tās stojas tika nodalītas cita no citas ar ielām. Dienvidu stoja sastāvēja no trim dorisko kolonnu rindām, un dienas gaitā kalpoja ellanodikiem par patvērumu. Tuvāk šīs stojas vienam galam pa kreisi atradās ellanodikejs, no agoras ar ielu atdalīta ēka, kas bija ellanodiku oficiālā rezidence. Šeit viņi saņēma instrukcijas par saviem pienākumiem desmit mēnešus pirms sacensībām. Agorā bija vēl viena stoja, saukta par korkīru stoju, jo bija uzcelta no trofeju desmitās daļas, kas bija paņemtas no korkīriem. Stoju veidoja divas dorisko kolonnu rindas ar nožogojumu starp tām. Viena puse bija atvērta agorai, bet otra — Afrodītes Urānijas templim, kurā atradās no zelta un ziloņkaula Feidija darinātā dievietes statuja. Agoras atklātajā daļā Pausānijs vēl piemin Apollona Akacesija templi, kas bija galvenais Elīdas templis, Hēlija un Selēnas (Saules un Mēness dievu) statujas, Žēlsirdības templi, Silena templi un Oksila kapu. Pa ceļam uz teātri atradās Aīda templis, kas bija atvērts tikai vienu reizi gadā.

Teātris atradās akropoles nogāzē. Pausānijs raksta, ka tas atrodas starp agoru un Meniju, kas varētu būt strauts, kas tek no augstienes aiz vecās pilsētas. Blakus teātrim atradās Dionīsa templis, kurā bija Praksiteļa veidotā šī dieva statuja.

Akropolē atradās Atēnas templis ar dievietes statuju, kuru no zelta un ziloņkaula darināja Fīdejs. Akropoles virsotnē atrodas cietokšņa paliekas, kura sienās Ernsts Kurciuss konstatēja domājams Afrodītes templim piederošo dorisko kolonnu fragmentus, kad 19. gadsimtā viņš apmeklēja šo vietu.