Ekotoksikoloģija ir vides zinātnes apakšnozare, kas radās, apvienojot toksikoloģijas (zinātne par toksiskām vielām) un ekoloģijas (pētījumu objekts ir atsevišķu organismu kopienas un procesi dabas vidē) pamatatziņas un pētījumu metodes.

Termina ieviešana labot šo sadaļu

Terminu „ekotoksikoloģija” ieviesa R. Truhauts 1969. gadā veidojot to no zinātnes nozaru (ekoloģija un toksikoloģija) nosaukumiem.

Rezultāti un mērķi labot šo sadaļu

  • iespējas novērtēt vielu toksiskās īpašības,
  • iespējas prognozēt vielu izturēšanos vidē,
  • iespējas prognozēt, kāds ir vielu nelabvēlīgās iedarbības risks, šīm vielām nonākot vidē,
  • iespējas pārvaldīt un samazināt tās nelabvēlīgās ietekmes, kuras cilvēka radītas un dabiskas izcelsmes vielas var atstāt uz cilvēka veselību un dabas vidi.

Pētījumu objekti labot šo sadaļu

Aktualitāte labot šo sadaļu

Ekotoksikoloģijas attīstību noteica:

  • nepieciešamība pēc zināšanām par to, kā vidē nonākušās vielas ietekmē cilvēka veselību un dabas vidi,
  • izpratnes izveidošanās par vielu kaitīgo iedarbību darba vidē,
  • intensīvas rūpnieciskās attīstības rezultātā industriālajos apvidos radītā vides piesārņojuma bīstamība,
  • pētījumi par radioaktīvā piesārņojuma iedarbības bīstamību kodolieroču izmantošanas rezultātā (Hirosima un Nagasaki 1945. gadā Japānā),
  • pilsētvides gaisa piesārņojums, kura rezultātā veidojās, piemēram, smogs,
  • vides piesārņojums rūpniecisku avāriju rezultātā, piemēram, 1984. gadā Indijā Bhopālā, kad metilizocianāta izplūde radīja daudzu cilvēku bojāeju, vai arī Itālijā, Seveso, kad avārijas rezultātā vide tika piesārņota ar dioksīniem,
  • piesārņojuma iedarbības draudi uz cilvēku un dabas vidi kā tādu, piemēram:
 
Pesticīdu akumulēšanās dzīvajos organismos

Attīstību sekmējošie procesi labot šo sadaļu

  • vides ķīmijas attīstība, piemēram, jaunu analīzes metožu izstrāde, kas ļauj
    • analizēt rūpnieciski ražotās vielas cilvēka organismā un dzīvo organismu audos,
    • pētīt antropogēnas izcelsmes vielu pārvērtību raksturu dabas vidē.[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Kļaviņš M., Zaļoksnis J. Ekotoksikoloģija. Rīga : LU, 2005. 307. lpp.

Ārējās saites labot šo sadaļu