Edvards Tellers

Edvards Tellers; Edward Teller
Personīgā informācija
Dzimis	1908. gada 15. janvārī ; Budapešta, Austroungārija
Miris	2003. gada 9. septembrī (95 gadi); Stenforda, Kalifornija, ASV
Pilsonība	Ungārija, ASV
Tautība	ebrejs
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne	fizika
Darba vietas	Getingenes Universitāte,; Nilsa Bora institūts,; Džordža Vašingtona Universitāte,; Čikāgas Universitāte,; Kalifornijas Universitāte, Deivisa,; Kalifornijas Universitāte (Bērkli),; Losalamosas Nacionālā laboratorija,; Lorensa Livermoras Nacionālā laboratorija,; Hūvera institūts
Alma mater	Karlsrūes Universitāte,; Leipcigas Universitāte
Pasniedzēji	Verners Heizenbergs
Studenti	Jans Džeņnins
Sasniegumi, atklājumi	Jāna—Tellera efekts,; ūdeņraža bumba

Edvards Tellers (angļu: Edward Teller, ungāru: Teller Ede; dzimis 1908. gada 15. janvārī, miris 2003. gada 9. septembrī) bija Ungārijas ebreju izcelsmes ASV fiziķis. Bija Manhetenas projekta dalībnieks Otrā pasaules kara laikā un Lorensa Livermoras Nacionālās laboratorijas līdzdibinātājs un arī tās direktors. Viņš 1950. gados sniedza strīdīgu liecību, kas bija vērsta pret Robertu Openheimeru, savu kolēģi Losalamosas Nacionālajā laboratorijā. Pēc tam Tellers no zinātnieku pasaules piedzīvoja ostrakismu. No ASV valdības un bruņotajiem spēkiem viņš joprojām ieguva atbalstu, konkrētāk, viņš nonāca kodolenerģijas attīstības, spēcīgā kodolieroču arsenāla un kodolizmēģinājumu programmas aizsardzībā.

Dzīves otrajā pusē Tellers bija viens no redzamākajiem kodolbruņošanās sacensības aizstāvjiem un labi ieredzēts politiskā spektra labajā spārnā. Tellers tiek uzskatīts par vienu no doktora Streindžlova prototipiem 1964. gada Stenlija Kubrika filmā "Doktors Streindžlavs". Telleru reizēm dēvē par "ūdeņraža bumbas tēvu".^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1908. gadā Budapeštas ebreju jurista Makša Tellera un viņa sievas Ilonas, dzimušas Deičas, ģimenē. 1926. gadā viņš pameta Ungāriju un devās uz Vāciju. Minhenē cieta tramvaja negadījumā un atlikušo mūža daļu izmantoja kājas protēzi. Studēja ķīmiju Karlsrūes Universitātē, ieguva doktora grādu fizikā Leipcigas Universitātē pie Vernera Heizenberga. 1930. gadā iepazinās un sadraudzējās ar Georgiju Gamovu un Ļevu Landausu. Ar čehu fiziķa Georga Plačeka starpniecību Romā satikās ar Enriko Fermi, kurš viņu iedrošināja nodarboties ar kodolfiziku.

1933. gadā Tellers pameta Vāciju un gadu pavadīja Kopenhāgenā, strādājot kopā ar Nilsu Boru. 1935. gadā pēc Gamova ielūguma devās uz ASV, kur sāka strādāt Džordža Vašingtona Universitātē, Vašingtonā. Šeit 1937. gadā Tellers paredzēja Jāna-Tellera efektu. 1942. gadā Telleru uzaicināja piedalīties Roberta Openheimera vadītajā Manhetenas projektā Kalifornijas Universitātē, Bērkli. Kara gados Tellers strādāja Losalamosas Nacionālā laboratorijā. Jau toreiz Tellers aktīvi propagandēja sarunās ar Fermi radušos ideju par kodoltermiskās reakcijas izmantošanu kara vajadzībām, kaut arī tolaik vēl bija tālu arī no "parastās" atombumbas izveides. Tas bieži traucēja citu kolēģu darbu. 1946. gadā Tellers atgriezās darbā Čikāgas Universitātē.

Pēc tam, kad 1949. gadā PSRS paziņoja par savas atombumbas izveidi, ASV prezidents Harijs Trumens paziņoja par ūdeņraža bumbas projekta sākumu, un 1950. gadā Tellers atgriezās Losalamosas laboratorijā. Šeit Tellers sava sarežģītā rakstura dēļ atkal dažkārt konfliktēja ar kolēģiem. Tomēr, pateicoties poļu matemātiķa Staņislava Ulema idejām, Tellers nonāca pie teorētiska risinājuma ūdeņraža bumbas ražošanai. Zinātnieku un vēsturnieku vidū nebija un nav vienprātības, cik lielā mērā šīs idejas ir Tellera, un cik viņš tās piesavinājies no Ulema. 1952. gadā Tellers pameta Losalamosu un sāka strādāt jaunizveidotajā Lorensa Livermoras Nacionālajā laboratorijā. 1952. gada 1. novembrī Klusā okeāna atolā tika uzspridzināta Ivy Mike, un Tellers presē tika nosaukts par "ūdeņraža bumbas tēvu".

1954. gadā Tellers makartisma gaisotnē izmeklēšanas komisijai liecināja pret savu kādreizējo vadītāju un kolēģi, "atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. Openheimeru atcēla no vairākiem amatiem, bet pats Tellers piedzīvoja ostrakismu no zinātnieku pasaules. Tellers kļuva par iecienītu konservatīvā spārna politikas pārstāvi, iecienītu militāristu ekspertu un stingru bruņošanās sacensības aizstāvi. Tellers bija viens no redzamākajiem aizstāvjiem atomsprādzienu izmantošanai nemilitārā jomā, piemēram 1958. gadā viņš ierosināja izmantot kodoltermiskus sprādzienus, lai izveidotu ostu Aļaskā. 1960. gados konsultēja Izraēlas zinātniekus, bet 1980. gados bija prezidenta Ronalda Reigana Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas (t. s. "zvaigžņu karu") stingrs aizstāvis.

Atsauces un piezīmes

↑ Teller, Edward, with Judith L. Shoolery. Memoirs: A Twentieth-Century Journey in Science and Politics. Cambridge, Mass.: Perseus Publishing, 2001. ISBN 0-7382-0532-X. p.546. "I have always considered that description in poor taste."

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Edvards Tellers.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] Teller, Edward, with Judith L. Shoolery. Memoirs: A Twentieth-Century Journey in Science and Politics. Cambridge, Mass.: Perseus Publishing, 2001. ISBN 0-7382-0532-X. p.546. "I have always considered that description in poor taste."

[1]