Manhetenas projekts

Manhetenas projekts (angļu: Manhattan Project) ir Otrā pasaules kara laikā ASV realizēts pētniecisks projekts, kurā tika radīti pirmie kodolieroči — trīs atombumbas. Pirmais kodolizmēģinājums tika veikts 1945. gada 16. jūlijā.

Manhetenas projekts
Manhetenas projekta Trīsvienība (Trinity) kodolizmēģinājums 1945. gada 16. jūlijā bija pirmā atomieroča detonācija
Darbība	1942–1946
Beidza pastāvēt	1947. gada 15. augusts
Valstis	ASV Apvienotā Karaliste Kanāda
Filiāles	ASV armijas inženieru korpuss
Garisons / galvenā mītne	Oukridža, ASV.
Gadadienas	1942. gada 13. augusts
Komandieri
Ievērojami komandieri	Džeimss C. Maršals Kenets Nikols
Ordeņi
Manhetenas apgabals plecu piedurknes zīmotne
Manhetenas projekta emblēma (neoficiāla)

Pirmais izmēģinājums

Pirms pasaulē pirmās atombumbas uzspridzināšanas zinātnieki bija strīdējušies dienām ilgi. Daži uzskatīja, ka bumba vispār nesprāgs, kamēr citi baidījās, ka tā iznīcinās visu Ņūmeksikas štatu. Daudzi bija gatavi derēt uz visu savu mantu, ka sprādzienā aizdegsies atmosfēra un cilvēce ies bojā. Apmēram 15 kilometru attālumā no sprādziena vietas gan ierindas karavīri un virsnieki, gan zinātnieki nelielās grupās apsprieda gaidāmo notikumu. Daudzi bija gaidījuši visu nakti un tagad mīņājās tuksneša smiltīs, lai sasildītos. Laiku pa laikam viņi palūkojās dienvidaustrumu virzienā, kur atradās Lietiņa ("The Gadget"). Visiem bija metinātāju brilles, lai acis būtu pasargātas, ja viņi nepagūtu novērsties no sprādziena.

Kodolenerģijas priekšvēsture

Šis eksperiments bija vairākus gadu desmitus ilgušu pētījumu kulminācija. Ap 1900. gadu fiziķi Pjērs un Marija Kirī konstatēja, ka atoma kodols var izdalīt milzīgu enerģiju daudzumu. Viņi zināja, ka kodols sastāv no cieši sablīvētiem neitroniem un protoniem, kurus tur kopā to iekšējo saišu enerģija. Ja šīs daļiņas atdala citu no citas, tad enerģijas izlāde būs miljoniem reižu lielāka nekā tad, ja vielu sadedzinātu parastā veidā.

Agrāk zinātnieki atoma kodolu uzskatīja par stabilu un nedalāmu. Tiesa, Kirī laulātais pāris nezināja, kā šo enerģijas avotu izmantot praksē. Līdz 1930. gadam pētījumu rezultāti nebija iespaidīgi. Pat fiziķis Alberts Einšteins noraidīja teoriju, ka kodolenerģijas izlādes ātrums varētu būt lielāks nekā dabīgam radioaktīvam starojumam.

Tikai 1932. gadā anglim Džonam Kokroftam un īram Ernestam Voltonam izdevās veikt atoma skaldīšanu. Taču šajā skaldīšanas eksperimentā neatbrīvojās tik daudz enerģijas, lai izraisītu ķēdes reakciju. Izšķirošo soli spēra 1938. gadā. Vācieši Oto Hāns un Fricis Štrasmanis atklāja, ka viņi var skaldīt ķīmiskā elementa urāna kodolu.

Tūlīt pēc tam franču fiziķi konstatēja, ka urāna atoma kodola skaldīšanā atbrīvoti neitroni. Nu zinātnieki sāka pētīt, vai "brīvie" neitroni varētu sašķelt blakus esošos urāna atomus un tādā veidā uzsākt eksplozīvu ķēdes reakciju. Nestabilajā Eiropas politiskajā vidē daudzi politiķi šim atklājumam saskatīja militāru pielietojumu.

Nacistiskā Vācija 1939. gada 1. septembrī iebruka Polijā, sākās Otrais pasaules karš. Nejaušas sakritības dēļ tajā pašā dienā dāņu fiziķis Nilss Bors publicēja rakstu zinātniskajā žurnālā The Physical Review. Zinātnieks rakstīja, ka ar pietiekamu urāna-235 (īpaša urāna izotopa) daudzumu varētu atbrīvot neaptverami lielu enerģiju.

Galvenie cilvēki

Ģenerālis Leslijs Grovss sava dienesta stāvokļa dēļ kļuva par Manhetenas projekta augstāko vadītāju. Kad ASV gatavojās iesaistīties Otrajā pasaules karā, viņš bija atbildīgs par visiem armijas objektiem: kazarmām, noliktavām, aviācijas bāzēm, hospitāļiem un milzīgo Aizsardzības ministrijas ēku — Pentagonu. Viņš vadīja astoņus miljardus dolāru vērtu celtniecības projektu un vairāk nekā miljonu cilvēku, kuri to īstenoja. Grovsa uzdevums bija pieņemt darbā nepieciešamos zinātniskos vadītājus. Grovss ne mirkli nešaubījās, ka Roberts Openheimers ir īstais vīrs — par spīti baumām, ka viņš simpatizējot komunismam. Vajadzēja uzbūvēt bumbu, pārejais Grovsu neinteresēja.

Jau pirms Manhetenas projekta Openheimers bija pazīstams kā izcils fizikas teorētiķis, viņam bija zinātnisās publikācijas kvantu mehānikā, kodolfizikā, kosmiskā starojuma fizikā. Viņš bija mācību spēks Kalifornijas institūtā. Ilgi pirms tam, kad ASV prezidents Franklins Rūzvelts nolēma izstrādāt atombumbu, Openheimers jau bija veicis aprēķinus par to, cik daudz urāna-235 būtu nepieciešams, lai izraisītu postošu ķēdes reakciju.

1945. gadā fiziķis atbalstīja Japānas bombardēšanu ar atombumbām, taču pēc kara aizstāvēja kodolenerģijas izmantošanu tikai mierlaika vajadzībām un pakļaušanu starptautiskai kontrolei. Tādēļ viņu apsūdzēja par "neuzticību". Openheimera nopelnus atzina 1963. gadā — dažus gadus pirms fiziķa nāves, kad ASV prezidents Lindons Džonsons viņam piešķīra apbalvojumu.

Projekta norises vieta

Protams, ar lielajām rūpnīcām vien nepietika. Manhetenas projekta labākos fiziķus un inženierus nometināja speciāli izveidotā kempingā tuksnešainā augstienē Losalamosas pilsētiņas tuvumā Ņūmeksikas tuksnesī.

Uz Manhetenas projekta sirdi veda tikai viens līkumains, grantēts ceļš. Izolācijā no ārpasaules bija jāaprēķina, cik daudz urāna izotopa -235 nepieciešams atombumbai un kādai ir jābūt pašas bumbas konstrukcijai.

Losalamosā 1943. gadā strādāja 250 zinātnieku. Pēc diviem gadiem viņu bija jau 3500, un daudziem līdzi bija arī sievas un bērni. Tā bija dzīvīga miniatūra pilsētiņa, kur zem pastāvīgi zilajām debesīm ļoti ātri un haotiski tapa pagaidu celtnes. Starp dzīvojamām barakām uz auklas žuva nupat izmazgāta veļa. Kamēr sievietes mēģināja organizēt ikdienas dzīvi, vīri strādāja laboratorijā.

Tomēr viņiem atradās laiks arī citām lietām. Vairākas reizes nedēļā iedzīvotāji pulcējās uz plašiem kokteiļa vakariem, lai sveiktu tos, kuri tikai nupat bija ieradušies pilsētiņā. Sievietes laida pasaulē tik daudz bērnu, ka skopi apgādātās vietējās slimnīcas dzemdību nodaļa bija pārslogota. Īsināt laiku starp ballītēm palīdzēja teātra vakari un kinoseansi. Par spīti pilsētiņas bezrūpīgajai dzīvei, tā tomēr bija pilnīgi slepena, un visas ģimenes to faktiski nevarēja pamest. Piemēram, bija spēkā visu pasta sūtījumu cenzūra.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Manhetenas projekts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)