Domāšana

Par domāšanu mēdz saukt prāta norises, garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir informācijas apstrāde, piemēram, veidojot uztveri, risinot problēmas un pieņemot lēmumus. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija, un domāšanas analīze ir izziņas psiholoģijas sastāvdaļa. Bioloģijas kontekstā domāšana ir neironu grupu aktivācija.

Rodēna skulptūra "Domātājs" attēlo domās iegrimušu cilvēku

Domāšanas klasifikācija

Domāšanu mēdz iedalīt:

• kritiskajā domāšanā,
• abstraktajā domāšanā,
• tēlainajā domāšanā,
• atmiņā.

Pēc abstrakcijas līmeņa to iedala:

• uzskatāmi darbīgā domāšana,
• uzskatāmi tēlainā domāšana,
• tēlainā domāšana,
• verbāli loģiskā jeb abstraktā domāšana.

Domāšana ir psihes process, kas ļauj izzināt īstenību un sasaistīt visu iepriekš sajusto un apzināto. Ar domāšanu cilvēks var atklāt sakarības un atšķirības, kas eksistē starp objektīvām parādībām un norisēm. Domāšanas sākumpunkts ir problēmsituācija, kas veidojas, kad jāatrod paņēmieni mērķa sasniegšanai. Problēmsituācijā domāšana noris vairākās fāzēs:

• Problēmsituācijas apzināšana,
• Problēmas analīze un mērķu nospraušana,
• Hipotēzes izvirzīšana : kā sasniegt mērķi,
• Hipotēzes pārbaude.

Domāšana noris pēc loģikas likumiem. Domāšana ir viens no sarežģītākajiem psihes procesiem, tādēļ arī tās struktūra ir visai sarežģīta.

Norise

Domāšanas veidi:

• Uzskatāmi darbīgā domāšana. Domāšana saistīta ar praktisku darbību, konkrētām situācijām. Problēmu risināšanas pamatā ir kļūdu un mēģinājumu metode.
• Tēlainā domāšana. Risinot uzdevumu, tiek izmantoti konkrēti atmiņu tēli un priekšstati, kas veidojušies no pieredzes un zināšanām. Visvienkāršākās tēlainās domāšanas formas var novērot 4—7 gadu veciem bērniem. Tēlainās domāšanas augstākās formas raksturīgas māksliniekiem, arhitektiem, aktieriem.
• Verbāli loģiskā domāšana. Šim domāšanas veidam raksturīga spēja operēt ar spriedumiem, jēdzieniem, slēdzieniem, spēja izteikt domu konkrētos simbolos, vārdos.

Domāšanas operācijas:

• Salīdzināšana. Priekšmetu un parādību īpašību un raksturojumu līdzības un atšķirības noteikšana
• Analīze. Domāšanas operācija, kas sarežģītas parādības sadala vienkāršākās, elementārākās sastāvdaļas.
• Sintēze. Domāšanas process, kurā no atsevišķām sastāvdaļām tiek rekonstruēta vesela, pilnīgāka un sarežģītāka parādība.
• Abstrakcija. Domāšanas operācija, kas no visu priekšmetu pazīmju kopuma izdala būtiskākās.

• Vispārināšana. Priekšmetu un parādību apvienošana vienā grupā, pamatojoties uz būtiskām kopīgām īpašībām vai pazīmēm.

Domāšanas formas:

• Jēdziens. Verbālās domāšanas vispārinātākā forma, kas atspoguļo kāda priekšmeta vai parādības būtiskākās īpatnības un sakarības.
• Spriedums. Domāšanas forma kurā tiek izteikts apstiprinājums vai noliegums.
• Slēdziens. Domāšanas forma kurā uz viena vai vairāku iepriekšēju spriedumu pamata izdara secinājumu.

Izpratne — domāšanas process par atsevišķām sakarībām. Tas sākas ar vēlēšanos saprast to, kas nav skaidrs konkrētajā brīdī, un beidzas ar neizprastā noskaidrošanu. Jaunu informāciju visvieglāk izprast, ja to saista ar iepriekš zināmo.

Valoda un runa

Domāšana, valoda un runa ir nesaraujami saistītas. Šajā nozīmē valoda ir vārdisku zīmju sistēma, ko cilvēks izmanto saziņā un domāšanā. Katram vārdam ir sava nozīme, un cilvēks to izprot atbilstoši savam vecumam, pieredzei, izglītībai. Valodu veido:

• Vārdi un to nozīmes
• Sintakse — teikumu uzbūves un izveides likumības.

Valodai ir vairākas funkcijas: 1. Saziņas jeb komunikatīvā funkcija. 2. Īstenības parādību attēlošana valodas kategorijās. 3. Informatīvā funkcija.

Runa ir saskarsmes process ar valodas starpniecību. Runu var iedalīt šādi:

1. Ārējā runa:

a) mutvārdu

b) rakstveida

2. Iekšējā runa.

Katrs no runas veidiem attīstās noteiktā cilvēka dzīves posmā. Vispirms veidojas cilvēka ārējā runa. Ārējo runu var novērot citi cilvēki. Līdz ar domāšanas attīstību ārējā runa pārveidojas iekšējā runā. Iekšējā runa izpaužas tādējādi, ka cilvēki domā vārdos.

Iztēle

Iztēles process ir cieši saistīts ar domāšanu un darbojas ar tēliem, kas rodas uztverē un sajūtās un nostiprinās atmiņā. Iztēle ir jaunu tēlu veidošana, pamatojoties uz iepriekš uztverto.

Iztēles veidi:

• Tīšā iztēle:
• Reproduktīvā iztēle ir jauna tēla izveides process, balstoties uz šī tēla vārdisku aprakstu.
• Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.
• Aktīvā iztēle. Sapņi (nomodā). Sapnis veicina cilvēka aktivitāti nākotnes tēla sasniegšanai.
• Pasīvā iztēle. Sapņojumi. Bieži tie ir stipri atrauti no realitātes un neveicina cilvēku uz aktīvu darbību.

Tieši iztēle ļauj cilvēkam darboties radoši — tiklab mākslā, arhitektūrā vai mūzikā, kā citās jomās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Domāšana.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• domasana | Medicīnas termins (latviski)