Doktors (akadēmiskais grāds)
Doktors (latīņu: doctor, no docere — mācīt un doctus — izglītots) ir augstākais akadēmiskais grāds, ko iegūst pēc doktora studiju programmas apgūšanas un promocijas darba jeb disertācija pabeigšanas. Promocijas darbs ir oriģināls zinātniskais pētījums (publikāciju kopa vai monogrāfija), kas paplašina esošo zināšanu robežas un rada jaunas zināšanas. Lai iegūtu zinātņu doktora grādu, disertācija ir jāaizstāv profesionālu ekspertu komitejā. Doktora studiju laiku, prasības grāda iegūšanai un aizstāvēšanas kārtību nosaka katras atsevišķās valsts likumdošana, piemēram, Latvijā ieviests ne tikai zinātniskais doktora grāds, bet arī profesionālais doktora grāds mākslās, ko iegūst pēc mākslinieciskās jaunrades darba izstrādes un aizstāvēšanas.[1] Saskaņā ar Eiropas valstu tradīcijām visi doktora grādi ir zinātņu doktora grādi, agrāk doktora grādus piešķīra arī teoloģijas, tiesību zinātņu un medicīnas studiju beidzējiem.
Zinātņu doktora grāda esamība akadēmiskajā pasaulē ir priekšnoteikums patstāvīgai pētījumu veikšanai un mācīšanai augstskolās un pētniecības iestādēs. Doktora grāda ieguvēji var izmantot saīsinājumu Dr. sava vārda priekšā.
Filozofijas doktors (PhD) un medicīnas doktors (MD)
labot šo sadaļuDaļā pasaules valstu zinātņu doktora grādu tradicionāli dēvē par filozofijas doktora grādu, saīsināti PhD vai DPhil (angļu: Doctor of Philosophy no latīņu: doctor philosophiae). Termins "filozofija" filozofijas doktora nosaukumā neattiecas uz filozofiju kā akadēmisku disciplīnu, bet gan tiek izmantots tās sākotnējā izpratnē par "gudrības mīlestību" (grieķu: φιλοσοφία). Filozofijas doktora grāda ieguvēji var izmantot saīsinājumu PhD pēc vārda. ASV saglabājusies tradīcija visiem medicīnas studijas beigušajiem piešķirt medicīnas doktora grādu (Doctor of Medicine/Medical Doctor. M.D.).
Vēsture
labot šo sadaļuViduslaikos katru skolotāju varēja godāt par doktoru, maģistru vai sholastiķi (grieķu: σχολαστικός — skolai piederīgs), bet kopš pirmo Eiropas universitāšu dibināšanas par doktoriem sāka dēvēt vienīgi universitāšu mācībspēkus vai absolventus. Visagrāk par doktoriem sāka dēvēt tieslietu skolotājus (doctor legum, doctor decretorum). 1231. gadā Parīzes Universitāte (Sorbonne) ieviesa arī teoloģijas doktora, vēlāk arī medicīnas doktora, fizikas doktora, loģikas doktora, gramatikas doktora u.c. zinātņu doktoru titulus.[2] Tautas mutē par doktoriem sāka saukt ārstus, bet ne ķirurgus.
19. un 20. gadsimtā Eiropās valstīs pastāvēja ļoti atšķirīgi noteikumi par doktora grāda piešķiršanu personām, kas noklausījušās universitātes fakultātes kursu un iesniegušas disertāciju. 1999. gada 19. jūnijā Eiropas valstu izglītības ministri Boloņā pieņēma kopējā deklarāciju par vienotas Eiropas augstākās izglītības telpas radīšanu.[3]
Doktora līmeņa izglītība Latvijā
labot šo sadaļuPēc Latvijas Universitātes dibināšanas doktora grādu Latvijā varēja iegūt vienīgi personas, kurām jau bija zinātņu kandidāta grāds vai arī citās ārzemju augstskolās iegūts grāds, ko LU fakultāšu padomes atzina par līdzvērtīgu pirmās pakāpes akadēmiskajam grādam. Personai, kas vēlējās iegūt doktora grādu, bija jāiesniedz disertācija, jāiztur doktora pārbaudījums un jāaizstāv disertācija fakultātes padomes publiskā sēdē. Līdz Otrajam pasaules karam LU pastāvēja arhitektūras, inženierzinātņu, ķīmijas, ķīmijas tehnoloģijas, farmācijas, agronomijas zinātņu, mežzinātņu, medicīnas, veterinārmedicīnas, matemātikas zinātņu, dabas zinātņu, tiesību zinātņu, ekonomisko zinātņu, filoloģijas, filozofijas, vēstures, pedagoģijas un teoloģijas doktoru tituli.[2]
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā doktora līmeņa izglītība attīstījās augstskolu iekšienē, pamatojoties uz pašu augstskolu iniciatīvām un aktivitātēm. Latvijas tiesību akti precīzi nosaka promocijas procesu,[4] kam salīdzinājumā ar doktora zinātniskā grāda piešķiršanu citās valstīs piemita vairākas unikālas iezīmes, tomēr tie neregulēja vai arī regulēja nepietiekamā apmērā daudz būtisku aspektu, kas attiecās uz doktorantūras kvalitāti. Tāpēc doktorantūras saturs, procedūras un kvalitāte dažādās augstskolās varēja krasi atšķirties.[5]
2018. gadā valsts dibināto augstskolu doktora studiju programmās studēja 1944 zinātņu doktora grāda pretendenti (doktoranti): [6]
- Latvijas Universitāte — 653
- Rīgas Tehniskā universitāte — 572
- Rīgas Stradiņa universitāte — 227
- Latvijas Lauksaimniecības universitāte — 154
- Daugavpils Universitāte — 112
- Latvijas Mākslas akadēmija — 48
- Banku augstskola — 47
- Liepājas Universitāte — 28
- Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — 23
- Latvijas Kultūras akadēmija — 21
- Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija — 21
- Ventspils Augstskola — 20
- Latvijas Mūzikas akadēmija — 11
- Vidzemes Augstskola — 7
Latvijā pastāv arī goda doktora tituls, ko Latvijas Zinātņu akadēmija definē kā akadēmisko pagodinājumu, ko universitātes un zinātniskās iestādes piešķir ievērojamiem zinātniekiem, politiskiem vai sabiedriskiem darbiniekiem, kas nav šo iestāžu mācībspēki.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas Republikas Ministru kabineta 2018. gada 2. oktobra noteikumi Nr. 617 “Noteikumi par profesionālās augstākās izglītības valsts standartu doktora grāda iegūšanai un kārtību, kādā piešķir profesionālo doktora grādu mākslās”
- ↑ 2,0 2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. III. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 5651-5653. sleja.
- ↑ «Boloņas deklarācija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. septembrī. Skatīts: 2021. gada 17. janvārī.
- ↑ Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumi nr. 1001.: “Zinātniskā doktora grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji”
- ↑ Sursock, A. Latvian doctoral studies and promotion system, 2016.
- ↑ IZM konceptuālais ziņojums “Par jauna doktorantūras modeļa ieviešanu Latvijā” (2020)
- ↑ Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas terminoloģijas datu bāze - "goda doktors".