Džons Ross

Džons Ross (angļu: John Ross; 1777. gada 24. jūnijā — 1856. gada 30. augustā) bija skotu izcelsmes britu flotes virsnieks un polārpētnieks.

Džons Ross John Ross Personīgā informācija Dzimis 1777. gada 24. jūnijā Kirkolma, Skotija Miris 1856. gada 30. augustā (79 gadi) Londona, Anglija Tautība skots Nodarbošanās virsnieks, polārpētnieks Vecāki Endrjū Ross Elizabete Korseina

Dzīvesgājums

Dzimis Kirkolmas ciemā Skotijā mācītāja Endrjū Rosa ģimenē.

1786. gadā deviņu gadu vecumā Ross pievienojās Karaliskajai flotei kā pirmās klases brīvprātīgais un tika norīkots darbā uz kuģa Pearl. Drīz vien tas aizkuģoja uz Vidusjūru, kur palika līdz 1789. gadam. Pēc tam Ross vairākus mēnešus kalpoja uz Impregnable, pēc tam astoņus gadus kalpoja tirdzniecības flotē. 1799. gada septembrī viņš tika atsaukts uz Kara floti un iecelts par Weazel bocmani, kas drīz pievienojās angļu un krievu iebrukumam Holandē. Sekoja īsi dienesta periodi uz kuģiem Clyde un Diligence, kuru laikā viņš tika paaugstināts par leitnantu.

No 1803. gada viņš dienēja uz dažādiem kuģiem, galvenokārt Baltijas jūras eskadrā. Tas ietvēra periodu uz Grampus un Victory, kas bija Baltijas flotes komandiera kontradmirāļa Džeimsa Saumareza flagmanis. Dienesta laikā Ross tika vairākas reizes ievainots, visnopietnākais no tiem bija 1806. gadā, ieņemot Spānijas kuģi; viņš guva ar zobenu un bajoneti cirstas brūces, kā arī guva kājas un rokas lūzumus. 1808. gada beigās Ross tika norīkots uz Zviedrijas Jūras spēkiem. 1812. gadā paaugstināts par komandieri.

Arktikas ekspedīcijas

Pirmā Arktikas ekspedīcija (1818)

1818. gadā Ross saņēma pavēli par Britu Admiralitātes organizētās Arktikas ekspedīcijas vadību, kas bija pirmā no jaunas mēģinājumu sērijas atrisināt jautājumu par Ziemeļrietumu jūrasceļu. Ekspedīcijas areāls ietvēra Amerikas galējo ziemeļaustrumu krastu un kuģošanu uz Beringa šaurumu. Viņam bija arī jāņem vērā straumes, plūdmaiņas, ledus stāvoklis un magnētisms, kā arī jāsavāc pa ceļam atrastie paraugi.

Ekspedīcija pameta Londonu aprīlī. Ross komandēja kuģi Isabella, bet otru ekspedīcijas kuģi Alexander vadīja leitnants Viljams Edvards Perijs. Ross burāja pretēji pulksteņrādītāja virzienam apkārt Bafina līcim, atkārtojot Viljama Bafina divsimt gadus iepriekš veiktos novērojumus. Augustā viņš iebrauca Lankastera šaurumā pie Bafinas salas ziemeļu krasta; vēlāk izrādījās, ka tie faktiski ir Ziemeļrietumu jūrasceļa austrumu vārti. Viņš nobrauca vairākas jūdzes uz rietumiem, bet tālāk negāja, jo viņu maldināja mirāža, kas, šķiet, liecināja par kalniem šauruma galā; tos Ross nodēvēja par Krokera kalniem par godu admiralitātes pirmajam sekretāram Džonam Krokeram. Pēc tam Ross ar ekspedīciju atgriezās Anglijā, neskatoties uz vairāku viņa virsnieku, tostarp Parija un Edvarda Sebaina, protestiem, kuri uzskatīja, ka viņam vajadzēja rūpīgāk izpētīt «kalnus».

Ceļojuma pārskats, kas tika publicēts gadu vēlāk, atklāja ekspedīcijas virsnieku domstarpības, un tam sekojošā nenoteiktība par Krokera kalnu esamību grāva Rosa reputāciju. Šai ekspedīcijai neizdevās atklāt daudz jauna. Ekspedīcijas galvenais rezultāts bija vaļu mednieku maršruta atvēršana uz Bafinas līča ziemeļu daļu, kā arī tā mudināja Periju atkārtoti izpētīt Lankasteras šaurumu un atklāt lielāko Ziemeļrietumu jūrasceļa daļu. Ross, atgriežoties Skotijā, ieguva kapteiņa pakāpi un apmēram šajā laikā uzcēla māju Stranrerā Skotijas dienvidrietumos.

Otrā Arktikas ekspedīcija (1829)

Victory Būtijas līcī, 1832

Rosa karalim Viljamam IV dāvātā karte ar ekspedīcijas atklājumiem

Rosa pirmās arktiskās ekspedīcijas otrā kuģa kapteinis Viljams Perijs atgriezās Arktikā 1819. gadā un nokuģoja 600 jūdzes uz rietumiem aiz «Krokera kalniem», tādējādi atklājot jūrasšaurumu virkni — Perija šaurumu, kas faktiski ir Ziemeļrietumu jūrasceļa galvenā ass. Daļēji, lai uzlabotu savu reputāciju, Ross ierosināja izmantot seklas iegrimes tvaikoni, lai izlauztos cauri ledum. Admiralitāti tas neinteresēja, taču viņš spēja pārliecināt džina magnātu Fēliksu Būtu finansēt šo otro Arktikas ekspedīciju, kas sākās 1829. gadā. Viņa kuģis bija Victory, sānu riteņu tvaikonis ar lāpstiņām, kuras varēja pacelt no ledus, kā arī eksperimentāls augstspiediena tvaika katls, ko uzbūvējis Džons Eriksons. Victory bija būvēts 1826. gadā un iepriekš kalpoja kā prāmis starp Liverpūli un Menas salu. Dzinējs sagādāja nepatikšanas un jau pirmajā ziemā tas tika izmests krastā. Uz kuģa atradās četri virsnieki – Džons Ross, viņa krustdēls Džeimss Klārks Ross, Viljams Toms un ķirurgs Džordžs Makdiarmids, kā arī 19 apkalpes locekļi. Mērķis bija Prinča Reģenta šaurums Bafina salas rietumu galā, kur Perijs 1825. gadā bija zaudējis savu kuģi Fury.

Ross pameta Temzu 1829. gada 23. maijā. Bafina līcis bija neparasti brīvs no ledus un 6. augustā Ross šķērsoja vietu, kur bija pagriezies atpakaļ 10 gadus iepriekš. 11. augustā viņš pagriezās uz dienvidiem, iebraucot Prinča Reģenta šaurumā, un 13. augustā sasniedza vietu Fjūri ragā, kur Viljams Perijs bija pametis savu kuģi. Vraks bija pazudis, bet pludmalē bija kaudze atlūzu, no kuriem dažas Ross savāca. Turpinot doties uz dienvidiem, Ross kļuva par pirmo eiropieti, kas nokļuvis Būtijas līcī. Septembra beigās kuģi nobloķēja ledus 200 jūdzes uz dienvidiem no Fury bojāejas vietas. Kā ziemošanas vieta tika izvēlēts Fēliksa līcis Būtijas pussalas austrumu krastā. 1830. gada janvārī ieradās inuitu grupa, kas piegādāja ekspedīcijai pārtiku un informāciju par apkārtni. Vienam no viņiem kuģa galdnieks izgatavoja koka kāju.

1830. gada pavasarī Džeimss Klārks Ross veica vairākus pārgājienus uz rietumiem, lai izpētītu apkārtni. 9. aprīlī viņš sasniedza Būtijas pussalas rietumu krastu un maijā pa ledu šķērsoja jūrasšaurumu uz Karaļa Viljama salas ziemeļrietumu krastu, pieņemot, ka tā ir daļa no cietzemes. Septembra vidū ledus ap kuģi kļuva trauslāks un apkalpe, zāģējot krasta ledu, izdabūja kuģi atklātā ūdenī, taču tas drīz vien atkal nokļuva ledus gūstā. Otro ziemu kuģis pavadīja Šerifa līcī tikai trīs jūdzes no Fēliksa ostas. Neviens inuits neieradās līdz nākamā 1831. gada aprīlim. Džeimss Klārks Ross kamanās vēlreiz šķērsoja Būtijas pussalu un 1831. gada 1. jūnijā kļuva par pirmo eiropieti, kurš sasniedza Ziemeļu magnētisko polu. Augustā kuģis sāka kustēties, bet paguva nobraukt tikai četras jūdzes, pirms tas iestrēga ledū Viktorijas līcī. Līdz 1832. gada janvārim bija skaidrs, ka kuģis nekad neizkļūs no ledus gūsta. Rosa plāns bija aizvilkt kuģa laivas uz ziemeļiem uz Fjūri ragu Somersetas salas dienvidaustrumos, savākt tur pārtiku, atrast atklātu ūdeni un cerēt, ka viņu izglābs vaļu mednieki.

Ekspedīcija pameta Victory 1832. gada 29. maijā. Desmit dienas vēlāk Džeimss Klārks Ross atgriezās no Fjūri raga un ziņoja, ka Fury laivas ir remontējamas, kas aiztaupīja ekipāžai savu laivu vilkšanu. Paredzēto vietu viņi sasniedza 1. jūlijā. 1. augustā izbrauca trīs laivās un augusta beigās sasniedza Barova šaurumu. Nonākuši līdz vienlaidus ledus klājumam, viņi četras nedēļas gaidīja, līdz ledus izkusīs, bet padevās, atgriezās uz dienvidiem, atstāja savas laivas Betija līcī 50 km no Fjūri raga un devās uz Fjūri ragu. 1833. gada 8. jūlijā komanda atgriezās Betija līcī un 14. augustā pirmo reizi ieraudzīja atklātus ūdeņus. Komanda devās prom nākamajā dienā un sasniedza Prinča Reģenta šauruma ieeju. 26. augustā viņi pamanīja kuģi, bet tas pagāja garām. Dažas stundas vēlāk viņus ieraudzīja cits kuģis, kas izrādījās Isabella, kuru Ross bija komandējis 1819. gadā. Ja nebūtu viņa 1819. gada atklājuma, apgabalā nebūtu vaļu mednieku. Līdz oktobrim ekspedīcija atgriezās Anglijā.

Ekspedīcija maksāja trīs cilvēku dzīvības. Ross tika stādīts priekšā karalim Viljamam IV un viņam tika piešķirts bruņinieka tituls. Admiralitāte apkalpei par visiem četriem gadiem piešķīra dubultu atalgojumu, lai gan viņi nedienēja Karaliskajā flotē. Šī iespaidīgā pieredze, kā arī Rosa komandas savāktā zinātniskā un etnoloģiskā informācija atnesa viņam slavu, ko viņš jau sen bija meklējis. Salīdzinot ar citiem mūsdienu Arktikas pētniekiem, tas bija varoņdarbs un, iespējams, saistīts ar to, ka Ross sadraudzējās un mācījās no inuitiem. 1833. gadā Ross saņēma zelta medaļas no Anglijas un Francijas ģeogrāfiskajām biedrībām, kā arī vairākus ārvalstu ordeņus, tostarp Zviedrijas Karalisko Polārās zvaigznes ordeņi. Ross 1839. gadā tika iecelts par Lielbritānijas konsulu Stokholmā un palika šajā amatā līdz 1846. gadam.

Pēdējā Arktikas ekspedīcija (1850)

1850. gadā, 72 gadu vecumā, Ross veica trešo ceļojumu uz Arktiku, šoreiz meklējot sera Džona Franklina ekspedīcijau, par kuru nebija dzirdēts četrus gadus. Ar Hudson's Bay Company finansiālu atbalstu viņš ar privātu šoneri Felix devās uz Lankastera šaurumu. Viņa kuģis nebija īpaši izturīgs, un citiem kuģiem šajā apgabalā bija jāgādā par pārtiku, lai palīdzētu Rosam cīnīties ar cingu, kas bija izplatījusies viņa apkalpes vidū.

Neatrodot Frenklinu vai kādu no viņa vīriem, Ross 1851. gada oktobrī atgriezās Anglijā, kur viņš saskārās ar baumām, ka Franklins un viņa ekspedīcija ir gājuši bojā. Lai gan vairums cilvēku tam nepiekrita, Ross šo viedokli atbalstīja.

Vēlākā karjera

Kamēr Ross meklēja Franklinu, viņš tika paaugstināts par kontradmirāli. Devies pensijā uz Stranrēru Skotijā, viņš vairs nekad nekuģoja. Viņa zviedru un dāņu valodu zināšanas ļāva viņam konsultēt valdībā par Baltijas reģionu, jo pieauga spriedze ar Krieviju. Rosa vēlākie gadi tika pavadīti rakstot. Viņš publicēja vairākas brošūras, tostarp vienu, kas kritizēja centienus glābt Franklinu.

Ross mira 1856. gada 30. augustā, apmeklējot Londonu, kur viņš ir apglabāts.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džons Ross.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)