Džons Dundass Kokrens
Džons Dundass Kokrens (angļu: John Dundas Cochrane; dzimis 1780. gadā Skotijā, miris 1825. gada 12. augustā Valensijā, Kolumbijā) bija skotu ceļotājs.
| ||||||||||
Jau no 10 gadu vecuma Kokrens dienēja Britu Karaliskajā flotē un sasniedza kapteiņa rangu.
1815. gadā veica ceļojumu sēriju ar kājām cauri Francijai, Spānijai un Portugālei.1820. gadā iesniedza jūrlietu ministrijai Āfrikas vidienes un Nigēras upes izpētes plānu, kas tika noraidīts.
Tad Kokrens nolēma uzsākt pasaules apceļošanu cik vien iespējams ar kājām, jo līdzekļu trūkums tam neļāva ceļot savādāk. Viņš sāka no Londonas 1820. gada februārī, cauri Francijai, Vācijai (arī mūsdienu Polijai, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai) sasniedza Sanktpēterburgu 30. aprīlī, kur Krievijas ierēdniecība piedāvāja tam dažādas transporta iespējas. Pirms Novgorodas viņam uzbruka laupītāji un atņēma visu, pat apgērbu. Vēlāk Novgorodas gubernators atlīdzināja viņa zaudējumus. Kokrens apmeklēja Maskavu un Kazaņu, šķērsoja Urālu kalnus, apstājās Toboļskā un devās uz augšu pa Irtišas upi līdz Semipalatinskai. Pēc tam viņš pagriezās uz Tomsku un Irkutsku, kur uzkāpis uz kuga pa Ļenas upi 1820. gada 6. oktobrī ieradās Jakutskā. No šejienes devās uz ziemeļiem, turpinot ceļu suņu vilktās ragavās, kad temperatūra bieži nokritās zem -20 °C un 31. decembrī ieradās Ņižņekolimskā. Čukči neatļāva Kokrenam šķērsot savu zemi viņa nodomātājā maršrutā uz Bēriga jūras šaurumu un Ameriku, tādēļ viņš uzņēma kursu uz dienvidaustrumiem un ciešot badu un aukstumu 1821. gada 23. jūnijā sasniedza Ohotsku. 24. augustā viņš nolēma doties uz Kamčatku un Petropavlovskā tika krievu laipni uzņemts. Šeit viņš iemīlējās pilsētas ķestera meitā, apprecējās un atmeta nodomu iet pāri Ziemeļamerikas kontinentam. Pa to pašu ceļu pēc 3 gadu un 2 mēnešu prombūtnes viņš atgriezās Londonā.
1824. gadā Londonā 2 sējumos iznāca "Stāstījums par kājāmgājēja ceļojumu cauri Krievijai un Sibīrijas Tartārijai, no Ķīnas robežām līdz Ledus jūrai un Kamčatkai".
Tomēr ceļotkāre neļāva ilgi palikt mierā un viņš devās uz Dienvidameriku, kur iesaistījās kalnrūpniecības uzņēmumā un mira 1825. gada 12. augustā.