Ņižņekolimska
Ņižņekolimska (krievu: Нижнеколымск) ir pamests ciems Krievijas ziemeļos, Sahas Republikas Ņižņekolimskas ulusā, tā bijušais administratīvais centrs. Izvietojies Kolimas upes kreisajā krastā ap 150 km no ietekas Austrumsibīrijas jūrā.
Ņižņekolimska | |
---|---|
ciems | |
Нижнеколымск | |
Ņižņekolimska 1916. gada palu laikā | |
Koordinātas: 68°31′52″N 160°55′14″E / 68.53111°N 160.92056°EKoordinātas: 68°31′52″N 160°55′14″E / 68.53111°N 160.92056°E | |
Valsts | Krievija |
Federālais apgabals | Tālo Austrumu federālais apgabals |
Federācijas subjekts | Sahas Republika |
Uluss | Ņižņekolimskas uluss |
Dibināts | 1644 |
Augstums | 5 m |
Iedzīvotāji (2010)[1] | |
• kopā | 6 |
Laika josla | UTC+11 (UTC+11) |
Ņižņekolimska Vikikrātuvē |
Vēsture labot šo sadaļu
Apdzīvoto vietu 1644. gadā kā ziemošanas vietu (зимовье) dibināja kazaki Staduhins un Zirjans Semjona Dežņova ekspedīcijas laikā. 1655. gadā to nocietināja un izmitināja 10 kazaku garnizonu. Kopš 17. gadsimta beigām Ņižņekolimskas cietoksnis bija reģionāli nozīmīga gadatirgus vieta.
1756. gadā 21 km no cietokšņa Kolimas kreisajā krastā iepretī Aņujas upes ietekai uzbūvēja jaunu cietoksni ar sienu un četriem torņiem. 1762. gadā cietoksnī un apmetnē pie tā dzīvoja 874 cilvēki. Līdz gadsimta beigām garnizons cietoksni pameta un Ņižņekolimskā palika mazāk par 100 cilvēku.[2]
19. gadsimtā ciemā bija ap 40 ēku un baznīca, tas kļuva par nozīmīgu tranzīta vietu ceļā no Kolimas uz Anadiru. Šeit bija vairāku Arktikas izpētes ekspedīciju bāze. 1930. gadā Ņižņekolimska kļuva par rajona centru. 1941. gadā centru pārcēla uz Ņižņije Kresti. 1968. gadā ciemu oficiāli likvidēja, bet vēl 2001. gadā tur reģistrēti 6 pastāvīgie iedzīvotāji.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ http://sakha.gks.ru/wps/wcm/connect/rosstat_ts/sakha/resources/4c22eb804e8ba4699a749f7904886701/01-05.xls; arhivēšanas datums: 5 aprīlis 2016; arhīva URL: http://www.webcitation.org/6gY1ButF3.
- ↑ Энциклопедия Сибири. НИЖНЕКОЛЫМСК
Ārējās saites labot šo sadaļu
- «Сиб.Газ.»№7, 12 февр.1884 Уголокъ далекаго сѣвера. Arhivēts 2021. gada 23. janvārī, Wayback Machine vietnē.