Britu Irākas mandātteritorija
Britu Irākas mandātteritorija pastāvēja no 1920. līdz 1932. gadam. Izveidota sakautās Osmaņu impērijas Mezopotāmijas provincēs, saskaņā ar Tautu Savienības lēmumu nodota Britu impērijas pārvaldē. Uzskatāma par modernās Irākas valstiskuma aizsākumu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
1920. gada 1. maijā, Sanremo konferences laikā Lielbritānija saņēma Tautu Savienības mandātu pārvaldīt bijušās Osmaņu Basras, Bagdādes un Mosulas provinces.
Jau pāris mēnešus vēlāk sākās arābu nacionālistu sacelšanās, kas tika apspiesta līdz 1920. gada beigām. Tās laikā gāja bojā vismaz 9000 cilvēku, no kuriem 426 bija britu kareivji.[1]
Politisko varu mandātteritorijā briti uzticēja sunnītu minoritātes pārstāvjiem. 1921. gada 23. augustā briti pasludināja savu Arābu sacelšanās sabiedroto, no franču Sīrijas mandātteritorijas padzīto emīru Faisalu par Irākas karali. Kopā ar viņu Irākas ieradās aptuveni 300 bijušo osmaņu armijas virsnieku, kas veidoja politisko eliti līdz pat Irākas karalistes likvidēšanai 1958. gada 15. jūlijā. Mandātteritorijā politiku neveidoja partijas, bet lielāko elites grupējumu savstarpējās attiecības un intereses.
1922. gada 18. jūnijā sākās kurdu sacelšanās pret britiem. 1922. gada oktobrī spēkā stājās britu un Faisala parakstītais līgums, kura darbības termiņš bija divdesmit gadi. Tas paredzēja, ka karalis ņems vērā britu padomus, un britu uzraugi darbosies 18 ministrijās un departamentos. Irāka arī apņēmās segt pusi no izdevumiem, kas saistīti ar britu administrācijas uzturēšanu.[2]
1924. gada martā sāka darboties jaunievēlētā Satversmes sapulce, kas apstiprināja līgumu ar britiem, kā arī pieņēma konstitūciju, kas pasludināja Irāku par konstitucionālu monarhiju. 1924. gada decembrī briti apspieda kurdu sacelšanos. 1925. gada martā notika parlamenta vēlēšanas.[1]
Mandātteritorijas un jaunās valsts robežu veidošanos apgrūtināja bijušā Musulas vilājeta jautājums. Briti vēlējās kontrolēt šeit esošās naftas atradnes, bet vietējo iedzīvotāju vairākumu veidojošie kurdi vēlējās neatkarību. Atbilstoši 1920. gada Sevras līgumam, Mosulai vajadzēja kļūt autonomas kurdu valsts daļai. Ataturka nacionālisti šo līgumu neuzskatīja par saistošu. 1923. gadā briti nolēma Mosulu iekļaut Irākas mandātteritorijā, atvēlot kurdiem plašu politisko un valodas autonomiju. 1925. gadā arī Tautu Savienība apstiprināja Mosulas provinci par Irākas mandātteritorijas sastāvdaļu. Turcijas teritoriālās ambīcijas tika apklusinātas ar vienošanos, ka tā saņems 10% no šeit iegūtās naftas ienākumiem. Kurdu autonomijas problēma turpmāk bija aktuāla visām Irākas valdībām, līdz pat mūsdienām.
1929. gadā Lielbritānijā pie varas nākusī leiboristu valdība pasludināja, ka ir gatava atbalstīt Irākas iestāšanos Tautu Savienībā un noslēgt jaunu savstarpējās attiecības nosakošu līgumu. 1930. gada jūnijā briti un irākieši parakstīja jaunu līgumu, kas paredzēja ciešu aliansi un abpusējas konsultācijas par svarīgiem jautājumiem. Briti saņēma tiesības Irākā paturēt divas kara aviācijas bāzes un brīvi pārvietot savus karavīrus pa valsts teritoriju. Līguma termiņš bija paredzēts uz 25 gadiem.[2]
Kurdu demonstrācijas apspiešana Suleimanijā 1930. gada 6. septembrī noveda pie 14 demonstrantu nogalināšanas. 1931. gada februārī sākās jauna kurdu sacelšanās, kuras apspiešanā briti aktīvi izmantoja kara aviāciju, kas bombardēja kurdu ciemus. 1931. gada 15. maijā kurdi noslēdza pamieru ar valdību. 1932. gada aprīlī sākās jauns kurdu dumpis, ko apspieda līdz jūnijam.[1]
1932. gada 3. oktobrī Irākas karaliste tika pasludināta par neatkarīgu valsti.