Brazīlijas Impērija

Brazīlijas Impērija pastāvēja no 1822. līdz 1889. gadam mūsdienu Brazīlijas un Urugvajas teritorijās. Impērija bija parlamentāra konstitucionālā monarhija, kurā valdīja imperatori Pedru I un Pedru II.

Império do Brasil Brazīlijas Impērija [[Portugāles, Brazīlijas un Algarves Apvienotā Karaliste|←]]   [[Brazīlijas Karaliste|←]] 1822 – 1889 [[Brazīlijas Pirmā Republika|→]]   [[Urugvaja|→]] Karogs Brazīlijas impērijas ģērbonis Location of Brazīlijas impērija tās lielākajā teritoriālajā apjomā, 1822–1828, ieskaitot bijušo Sisplatīnas provinci Pārvaldes centrs Riodežaneiro Reliģija Romas katoļu baznīca Valdība parlamentāra konstitucionālā monarhija Imperators  - 1822-1831 Pedru I  - 1831-1889 Pedru II premjerministrs  - 1843-1844 (de facto) Onorio Leans  - 1843-1844 (pirmais) Manuels Branko  - 1889 (pēdējais) Afonso Figueiredo Vēsturiskais laikmets 19. gadsimts  - Dibināta 1822  - pasludināta 1822. gada 7. septembris  - Brazīlijas republikas proklamēšana 1889. gada 15. novembris Platība 8 337 218 km² Iedzīvotāju skaits  - 1890. gadā 14 333 915  Nauda Brazīlijas reāls

Pedru I kronēšana

Atšķirībā no citām jaunajām Latīņamerikas valstīm, Brazīlijai 19. gadsimta vidus bija politiskas stabilitātes, ekonomikas attīstības un konstitucionālu brīvību laiks. Vienlaikus, valstī līdz pat 1888. gada 13. maijam pastāvēja verdzība.

Ceļš uz neatkarību

1807. gada 29. novembrī, bēgot no Napoleona veiktās Portugāles karalistes okupācijas, uz Brazīliju, kas bija Portugāles koloniālās impērijas daļa, bēga reģents (vēlāk karalis) Žoao VI ar aptuveni 15 000 augstmaņiem. 1808. gada 7. martā, Lielbritānijas karaflotes pavadībā viņi ieradās Riodežaneiro, kas kļuva par Portugāles karalistes galvaspilsētu līdz pat 1821. gada 24. aprīlim, kad Žoao VI devās atpakaļ uz Portugāli. 1815. gadā tika izveidota Portugāles, Brazīlijas un Algarves Apvienotā Karaliste, tādējādi Brazīlija no kolonijas kļuva par karalisti.

Pedru I, 1822-1831

Pēc karaļa Žoao VI atgriešanās Portugāles parlaments pieņēma vairākus lēmumus, kas samazināja Brazīlijas privilēģijas, atkal pazemināja to līdz kolonijas statusam un pavēlēja princim Pedru atgriezties Portugālē. Pedru, kas bija atstāts Brazīlijā kā reģents, 1822. gada sākumā izveidoja savu valdību un parlamentu un 1822. gada 7. septembrī pasludināja neatkarību. 1822. gada 12. oktobrī viņš kļuva par pirmo Brazīlijas imperatoru Pedru I un oficiāli tika kronēts 1. decembrī. 1824. gadā tika pieņemta konstitūcija. Līdz 1824. gada martam turpinājās Brazīlijas Neatkarības karš ar Portugālei lojālajām karaspēka daļām. 1824. gadā ASV atzina Brazīlijas neatkarību, 1825. gadā to izdarīja arī Portugāle.

Jaunā valsts izcīnīja vairākus iekšējos un ārējos konfliktus. Satrauktas par varas koncentrēšanos Pedru I rokās, vairākas ziemeļu provinces izveidoja republikānisku Ekvatora Konfederāciju (Confederação do Equador), ko izdevās sakaut. 1825. gada sākumā sākās Argentīnas-Brazīlijas Sisplatīnas karš par strīdīgo Sisplatīnas provinci, kas beidzās 1828. gadā ar zaudējumu un neatkarīgas Urugvajas izveidošanu.

1826. gadā Pedru I mantoja arī Portugāles troni, taču viņš no tā atteicās par labu savai meitai. 1828. gadā Portugāles troni sagrāba Pedru I jaunākais brālis Migels. 1831. gada 7. aprīlī Pedru I atteicās no Brazīlijas troņa un armijas vadībā devās uz Portugāli, lai tronī atjaunotu savu meitu Mariju II.

Reģentūra, 1831-1840

Brazīlijas troni mantoja Pedru I piecus gadus vecais dēlēns Pedru II. Līdz viņa pilngadībai tikai izveidota nestabila reģentūra, kas bija pakļauta parlamentam. Līdz 1835. gadam reģentūru veidoja trīs reģentu triumvirāts, vēlāk bija tikai viens reģents. Šajā laikā, lai nomierinātu reģionus, tiem tika dota lielāka autonomija, kas noveda pie vēl lielākiem nemieriem tajos. Valstī iestājās politiska nestabilitāte, kas beidzās tikai pēc 14 gadus vecā Pedru II pasludināšanas par pilngadīgu 1840. gada 23. julijā.

Pedru II, 1840-1889

Viņa valdīšanas laikā Brazīlija uzvarēja trīs — Platas, Urugvajas un Paragvajas karus. 1852. gadā brazīļu karaspēks palīdzēja gāzt Argentīnas diktatoru Huanu Manuelu de Rosas. 1864. Brazīlija iejaucās Urugvajas pilsoņu karā, kas noveda pie 1864.-70. gada Paragvajas kara.

Brazīlijas vergturu saimniecību galvenais eksporta produkts bija cukurs. Ekonomiski aktīvajā valstī sāka ieceļot aizvien vairāk imigrantu no Eiropas. Pedru II valdīšanas laikā valsts iedzīvotāju skaits palielinājās no 4 līdz 14 miljoniem iedzīvotāju. Dzelzceļa līniju kopgarums sasniedza 8000 km.

Pēc divu dēlu nāves, Pedru II vairs necentās nostiprināt dinastiju un pret imperatora pienākumiem sāka izturēties formāli. Viņa vienīgā mantiniece bija Izabella, kuras kāpšanas tronī vīriešu dominētajā sabiedrībā nebija iespējama. No 1880-to gadu sākuma armijas virsnieki sāka domāt, ka liberālās monarhijas vietā Brazīlijā jāizveido militāras diktatūras kontrolēta republika. 1889. gada 15. novembrī notika mierīgs militārais valsts apvērsums. Imperators to uztvēra kā iespēju doties pensijā, un neizrādot nekādu pretestību, kopā ar ģimeni devās trimdā uz Eiropu. Liberāļu un republikāņu iecerētās republikas vietā tika izveidota nedemokrātiska diktatūra, kas pazīstama kā Brazīlijas Pirmā Republika (1889—1930).