Brazīlijas Pirmā Republika
Brazīlijas Pirmā Republika, oficiāli Brazīlijas Savienoto Valstu Republika (portugāļu: República dos Estados Unidos do Brasil) arī Vecā Republika, pastāvēja no Brazīlijas Impērijas gāšanas 1889. gada 15. novembrī līdz 1930. gada 24. oktobra militārajam valsts apvērsumam, kas aizsāka Vargasa ēru (1930-45). Šajos gados Brazīlija bija sekulāra federatīva prezidentāla republika, ar divkameru parlamentu, taču patiesā vara piederēja valsts turīgāko pavalstu – Sanpaulu un Minasžeraisas lielo zemes īpašnieku oligarhijas pārstāvjiem.
.svg)
Vēsture labot šo sadaļu
1889. gada 15. novembrī maršals Deodoro da Fonseka gāza karali Pedru II no troņa, pasludināja republikas izveidošanu un sevi par militārās valdības pagaidu prezidentu. 1891. gada 24. februārī tika pieņemta valsts konstitūcija, kas apvienoja prezidentālas un federālas republikas elementus. Bijušās provinces kļuva par autonomām pavalstīm. Kongress da Fonseku ievēlēja par prezidentu, taču drīz starp viņu un Kongresu radās konflikts, kura rezultātā prezidents bija spiests atkāpties. 1891. gada 23. novembrī par jauno prezidentu kļuva līdzšinējais viceprezidents, maršals Floriano Peišoto.[1]
Lai arī valstī pastāvēja vēlēts parlaments, šajos gados tika samazināts balsstiesīgo iedzīvotāju skaits. Balsot varēja tikai 2,3% - 3,4% iedzīvotāju. Vēlēšanu rezultātus ietekmēja provinču oligarhija. Tā kā vēlēšanu rezultātus apstiprināja nevis neatkarīga vēlēšanu komisija bet valsts Kongress, tos vēl vairāk ietekmēja politiķi.
Šajos gados Prezidenta amatā viens otru nomainīja pārstāvji no Sanpaulu un Minasžeraisas pavalstīm, dodot republikai iesauku – kafija ar pienu (café com leite) – kas bija šo pavalstu lielākie lauksaimniecības produkti.
1917. gada 26. oktobrī Brazīlija pieteica karu Vācijas Impērijai un piedalījās Tautu Savienības veidošanā.[2]
Pirmā Republika beidza pastāvēt 1930. gadā, kad militārā hunta par prezidentu iecēla Getulio Vargasu un sākās Vargasa ēra.
Politika labot šo sadaļu
Lai apmierinātu Brazīlijas provinču prasības pēc autonomijas, republikā tika izveidota federāla valsts iekārta, kas pavalstīm piešķīra plašas brīvības. Vājo federālo valdību kontrolēja provinču oligarhija, radās īpaša vietējo varas bosu sistēma (coronelismo). Savā vidū viņi izlēma, kas kļūs par pavalsts gubernatoru, un kas tiks izvēlēts par prezidentu. Šajos gados armija izveidojās par valsti vienojošo spēku, kas vienīgais varēja nomierināt provinču dumpjus un saglabāt centrālo varu.
Pirmais pasaules karš un vēlāk sekojošā Lielā Depresija sagrāva pieprasījumu pēc valsts galvenā eksportprodukta – kafijas. Tas motivēja vietējās rūpniecības attīstību un lauksaimniecības produktu dažādošanu, lai labāk apmierinātu iekšējo patēriņu. Šajā situācijā straujāk attīstījās vidusšķira, kas sāk spēlēt lielāku politisko lomu valstī. Pēckara gados valstī palielinājās streiku skaits un 1922. gadā tika nodibināta komunistu partija.
Politiskais saspīlējums starp veco zemes īpašnieku oligarhiju no vienas puses un urbanizēto buržuāziju ar vidējā līmeņa armijas virsniekiem no otras puses, noveda līdz 1930. gada militārajam valsts apvērsumam, kas izbeidza Pirmās republikas pastāvēšanu. Apvēruma iemesli bija ekonomikas krīze, ko izraisīja kafijas pieprasījuma sabrukums pasaulē un vecās elites politiķu mēģinājums prezidenta amatā atkal iecelt sev paklausīgu kandidātu.
Ekonomika labot šo sadaļu
Tā kā lielākā daļa apstrādājamās zemes piederēja dažiem simtiem bagāto zemes īpašnieku, lauksaimniecībā dominēja latifundijas un fazendas sistēma, kas koncentrējās uz eksporta produktu – kafijas, cukura un kokvilnas audzēšanu, noniecinot vietējo iedzīvotāju vajadzības. Tas noveda pie tā, ka 4/5 no pārtikai nepieciešamās labības tika ievesta no ārvalstīm. Zemes apstrādāšanā tika izmantotas primitīvas metodes, mehanizācija bija minimāla. Vāji attīstītā iekšzemes satiksme milzīgajā valstī nozīmēja to, ka provinces aktīvāk tirgojās nevis savā starpā, bet ar ārvalstīm. Valsts neapgūtajā Amazones baseinā uzplauka Manausa. Biznesa galvaspilsētas Sanpaulu iedzīvotāju skaits pieauga no 35 tūkstošiem 1883. gadā līdz 350 tūkstošiem 1907. gadā.[3]